Uz vientuļas ielas – vientuļā kaktā

Mētājas pudeles – tukšas kā dvēseles

Tur bija dzērājs – mūžīgi mūžos vājš

Vārtījās peļķē – savu atmiņu peļķē

Dzer vienu dienu tā, lai velni pamostās

Dzer otru dienu – tā lai velni nobīstās

Dzer trešo dienu – tā lai velni kauc un bēg

Jo tu dzer

Pārāk daudz

Bet tad cēlās viņš, knapi gan piecēlās

Pār ielu pārvēlās, aiz stūra nogriezās

Pie drauga durvīm klauvēja dzērājs

Draugs, protams, atvēra – priecīgs gan nebija

Piedz-eries!

Dzērāju ielaida, tēju vārīties uzlika

Brīsniņu klusēja, tad paņēma ģitāru

Nu skaļi dziedāja – dzērājs un vēl viens tāds

Drīz visi dzērāji, kas rajonā mīt pamodās

Piedz-eries!

Bardaks bij tiešām liels – grūti bij apstāties

Nu visi dancoja, uz nebēdu lustēja

Rīts bija jauks un skaists – saulīte sildīja

Paģiras mocīja – dzērāji izklīda

Piedz-eries!