|
Uz vientuļas ielas – vientuļā kaktā
Mētājas pudeles – tukšas kā dvēseles
Tur bija dzērājs – mūžīgi mūžos vājš
Vārtījās peļķē – savu atmiņu peļķē
Dzer vienu dienu tā, lai velni pamostās
Dzer otru dienu – tā lai velni nobīstās
Dzer trešo dienu – tā lai velni kauc un
bēg
Jo tu dzer
Pārāk daudz
Bet tad cēlās viņš, knapi gan piecēlās
Pār ielu pārvēlās, aiz stūra nogriezās
Pie drauga durvīm klauvēja dzērājs
Draugs, protams, atvēra – priecīgs gan nebija
Piedz-eries!
Dzērāju ielaida, tēju vārīties uzlika
Brīsniņu klusēja, tad paņēma ģitāru
Nu skaļi dziedāja – dzērājs un vēl viens tāds
Drīz visi dzērāji, kas rajonā mīt pamodās
Piedz-eries!
Bardaks bij tiešām liels – grūti bij apstāties
Nu visi dancoja, uz nebēdu lustēja
Rīts bija jauks un skaists – saulīte sildīja
Paģiras mocīja – dzērāji izklīda
Piedz-eries! |