| Sapnis par Dzīvi |
[Dec. 16th, 2008|01:05 am] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Patti Smith - Land | ] |
Šovakar noskatījos Petijas Smitas dokumentālo gabalu Dream of Life (2008). Man vienmēr Smita ir likusies apbrīnas vērta mūziķe, tagad viņu cienu vēl krietni vairāk. Jocīgi, bet apstiprinājās tās asociācijas, man Petija liekas ļoti samērojama ar Igiju Popu. Vēl tik dzīvi. Radoši lecīgi. Ar abām kājām uz zemes, putniņu uz galvas. Abi 40 gadus vēcāki, abi mani vienaudži.
Abi dzied par to, ka vēlas just, bet pret to, ka viņiem neļauj būt cilvēkiem. Par to, ka īsta dzīve nav ieliekama rāmjos, dvēsele nesēž krātiņā & tevis atstātajam – garam – zārkā būs krietni par maz tās vietas... |
|
|
| ... paturpinot iepriekšējo |
[Dec. 16th, 2008|09:50 pm] |
| [ | kosmosa fāze dvēselē |
| | dumpīgs | ] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Iggy Pop & Stooges - Gimme danger | ] |
Man gan šķeit, ka māksliniekus (neatkarīgi no sīkākas piederības) raksturo tas, ka viņi [mākslai & garu valstībai kalpojošie] var atļauties & ir tiesīgi pabīdīt robežas tālāk. Bet ne pārkāpt, nodarot kaitējumu citiem, protams!
Bija romiešiem tas teiciens: "Kas atļauts Jupiteram, nav atļaujams vērsim..." - diezgan precīzi raksturo arī manus uzskatus.
Negribu pilnīgi nolikt masu kultūru (popsa ir tā neko, vispār...) & kaukādu abstraktu "pelēko masu", bet...
Kad uz [patiešām] svarīgām, radošām, iekšēji stiprām personībām tas pats pūlis brēc un lādās, no sērijas "paskaties kāds viņš slimnieks, trakulis, narkomāns, pagāns, izlaidies maukurs" & tādā garā... Es saku: Paskaties uz sevīm - kādā vienaldzīgā pelēcībā & pūļa kultūras apātijā pats esi iestrēdzis un aizveries, lūdzu!
Un kā gan varu atturēties šajā sakarā nocitēt Manfeldi:
Tie, kas neuzdrīkstas plosīties, pārtiek no tiem, kam mēra sajūta
neeksistē.
/Andra Manfelde, Adata /
|
|
|