Gonzo Notes Nr.12 (IZ.1o.o8)

Protams, nevarēju vienkārši tāpat paiet garām trako suņu dienām SickManā! Nu, labi, nepiesavinājos nekādas draņķības, bet prāts palika šķērms pietiekami ilgi. Un bēdīgi, skumji un žēl. Ne par tiem, kuri ar savu plus-mīnus-pāris-tūkstošu algu atļaujas evakuēt preces tādos kvantumos, ka šķiet, it kā jau rītdien būtu izziņots atomkara sākums.

Bet par tiem citiem... Par jaunajiem, kuriem mazsālītie prātiņi tiek nemanāmi izkastrēti un pēc tam brutāli izvaroti.

Un vēl jo vairāk par pensionāriem. Par tiem piejātajiem vientiešiem, kuri savus pēdējos desmit-divdesmit latus atstāj par sort of lielo pudeli vannas putām vai par maucīgiem šņorējamiem gumāniekiem...

Netēlošu nekādu pārspīlētu sociālo atbildību, bet par tiem pašiem persikiem: ja nebūtu šitie korporatīvie konglomerāti (kaut uz mietiem tos cūķus uzsēdinātu), viņi, iespējams, tās kapeikas iztērētu citādi. Siltas pusdienas visai nedēļai, teātris, grāmatas, saldumi & augļi mazbērniem, pirts vai nolāpīta, dažreiz it kā noderīga medicīna.

Esot iekšā visā vājprātā radās ideja. Nez kā būtu uz to visu aiziet kopā ar LSD vai sēnēm un uztvert to visu kā netradicionālu atrakciju parku-cirku...? Kā divkājaino lopiņu frīk-šovu...

Šonakt atbridu mājās pa dubļaino, lietus gandrīz-jau-aizskaloto pasauli. Velkot līdzi Brian Jonestown Massacre fantastiskajam Lets Pretend Its Summer...