Y. variants par šo pašu:

Pirmais pieturas punkts izcirtuma galā, kur dažu jauno koku apveidi sāk līdzināties dzīvnieku tēliem. Izvelku pierakstu kladi, gribēdams ieskicēt sajūtu viļņus, bet viļņi ir tik spēcīgi, ka arī burti pārvēršas viļņos ~ ~ ~

Laiks apmet kūleni un attopos nebeidzamos brikšņos, ne vairs uz jaukā meža ceļa. A. uzstājīgi un enerģiski cenšas iegalvot, ka jādodas uz kalnu, taču mani ir pārņēmusi jautrība un izvēlos atsēsties pie egles, lai izlocītos smieklu vilnī, nevis dodos nezināmajā ceļā.

Gribu atpakaļ uz cietzemes - A. piekāpjas un griežamies atpakaļ. Nākamais mirklis nāk ar apziņu, ka esam pazaudējuši orientāciju. Pēc ilgas skaidrošanās, kurā virzienā pļava, kalns, mežs (sasodīts, tas taču mērkaķim skaidrs, ka mežs ir visur) un saule, pie vienotas patiesības nenonākam. A. turpina tiekties pretī neredzamajam kalnam, kurš man tobrīd šķiet vienaldzīgs - labāk apsēžos brūklenājā un izbaudu to skābeno garšu. Kamēr uzsūcu dzīvības sulas no augu valsts, A. ir sajutis kalna strāvojumus un aurodams pazūd briksnājā, palikt vienam meža vidū man nešķiet aizraujoši un nekas neatliek kā pērties viņam pakaļ. Laika izjūta apmet kārtējo kūleni un attopos, ka priekšā aiz retiem kokiem pavīd KALNS. A. metas skriet, klupdams krizdams pa purvainiem brikšņiem pretī tam. Arī man kalns dod spēkus un metos skriešus, A. jau ir sasniedzis mežmalu un pilnā balsī kaut ko auro. Saprotami vārdi līdz manim nenonāk, vai nu vējš koku lapās šalko pārāk skaļi vai arī sēņu lauks ir izaudzis pārāk liels…

Atsēžos uz nogāzta bērza, aizveru acis un iegrimstu fraktāļu un smieklu līkločos. Ik pa brīdim no ārpuses atskan skaļi A. izsaucieni, taču joprojām nedzirdu vārdus.

Satiekamies pie somas, cenšos atrast kladi, taču nesekmīgi, A. nokliedzas „nu ir kaut kam tur jābūt” un ienirst somā, pēc īsa brīža pasniegdams meklēto.

Sajūtas kļūst mazliet piezemētākas un pat izdodas kaut ko iešņāpt pierakstos. A. ir enerģijas pārpilns un meklē atbildes uz paša uzdotiem jautājumiem: -„Kāpēc nav pikseļu?” - „Kāpt kalnā vai no ?„ – „Kāds ir uzdevums? – nē tā ir tikai vēlme!” „Kur ir mūzika?”

Atstāju A. vienu un ienirstu tuvējā birzē, „jā, te kaut kas ir”, ar jautrības noplaukšanu arvien dziļāk saplūstu ar dabu. Atgriežos pie A. izmetam kopīgu līkumu līdz kalnam, tomēr velk atpakaļ uz mežu. Mežmalā A. iedod mūziku, sāk tumst, aizveru acis un iegrimstu mūzikā, dabā, sevī. Skan …flora … flora…[ Marissa Nadler - Feathers]

Sajūtu rudens dvašu, pietiek sēdēt, jākustas, A. arī ir pieklusis un pošamies ceļā. A. iepaliek un ienirstu siltajā mežā viens, klusi skan mūzika, veros tumšajos koku siluetos un grimstu pārdomās. Pēc brīža pievienojas A. un klusēdami turpinām ceļu veroties tumšajos koku stāvos, debesīs, kurās starp mākoņiem sāk parādīties pirmās zvaigznes.

No elefantiem bijām pasūtījuši vienu paciņu Copelandia cyanescens (The Hawaiian maģiskās sēnes). Ar sagatavošanu sevišķi neiespringām – lielā krūzē sabērām visu sauso micēliju un uzgāzām verdošu ūdeni & ļāvām kādas 10 min ievilkties. Tad izdzērām tēju & sadalījām 1:2 attiecībā (man 2 daļas, Y 1-1,5 daļas) pēc tīrākā acumēra. Pārsteidza tīrā, patīkamā sēņu garša, drošības apziņa un pozitīva aura, kas pat nepiesaukta uzvirmoja. 18:30 pēcpusdienā viss bija drošā vietā un mūsu virzība, sākta cauri ciematam veda uz mežiem. Ar galamērķi – Ze Kalns.

T: +00:15 Efekti kļuvuši jūtami. Redzes asums ir manāmi uzlabojies. Šķiet, ieslēdzas savdabīgs zoom režīms. Asfalta plaisas vairs nav tikai plaisas. Strīpas šosejas vidū pašas skrien garām.

T: +00:25 Ieejam mežā un atklājas brīnumaina valstība. „Tāds vilnis īstenībā!” Krāsu košums tiešā veidā aizrauj elpu. „Sajūta, it kā esot iekārtam aiz galvas un vadot sevi kā kustīgu lelli...”

T: +00:30 Ceļojuma biedrs Y. izsaka vēlmi piesēst un mēs, acis neatrāvuši, veramies košumā, sēžot uz siena kaudzes izcirtuma malā. Lapu kokos saredzu dažādus dzīvniekus kā no krūmiem izgrieztus. Dinozauri, zivis, suņu, putni, mērkaķi... Uzrakstīt ko, puslīdz sakarīgi definējot sajūtas un vizualizācijas kļūst gandrīz neiespējami. Izlīdzos ar diktofonu un kladi dodu ceļabiedram. Mani teksti pārvēršas psihedēliski filigrānos burtu grafiskos atveidojumos.

T: +00:45 nolemjam iet tālāk, dziļāk mežā. Par galamērķi joprojām optimistiski uzstādot Ze Kalnu. Ejam. Un pēc brīža jau esam noklīduši. Atskatos, kur Y sēž zem milzīgas egles un runājas ar kaut kādiem rūķiem. Es kliedzu: „Mums jāiet! Pagaidi, līdz ieraudzīsi to kalnu!” Tad vandos pa pus-izcirtumu, pus-purvu un klaigāju kā Bobs Dilans zem skābes.

T: +01:00 Laika sajūta ir spēcīgi pabālējusi. Atgriežamies silā un apkārtne šķiet tīrākais kaifs. Brūkleņogas, mīkstas sūnas un priežu smarža.

Ignorēju ceļabiedra vēlmi palikt silā un uzstājīgi mēģinu noorentēties uz kalnu. „Kurā pusē ir saule?” „Ja tur ir pļava, tātad tur nav kalns!” „Ja šeit ir izcirtums, tātad, mēs neesam pie kalna...” Un tā tālāk... Sākas pēršanas uz goda. Īstenībā mums abiem absolūti nav nojausmas, kur bliežam; virziens kur deguns rāda...

Pēc brīža atpazīstu jau staigātas vietas, jo esmu iekritis mazā purvā līdz ceļgaliem no kāda lielāka ciņa... Ja purvs būtu pamatīgs un ar dubultdibenu, noietu lejā tāpat mežonīgi smejoties, bet tagad lienu ārā un slīdu tālāk pār viršiem uz kalnu. Tas liekās kā iespaidīga halucinācija. Skrienu augšā un kliedzu „It’s good to be home!!!” Patiesi jūtos kā mājās.

Tripa laikā mūzika liekas pārāk fantastiska, lai to raksturotu vārdiem. Gluži kā neskartā meža vide. Spēcīgi iedarbojas Marrisa Nadler, tāpat arī Joanna Newsom, kas likās pati skaistākā mūzika, gandrīz sitot pušu bītlus un Ramases.

T: +01:20 Skatos uz patiesību, kas nokārusies man pāri līka bērza zarā. Runāju ar tetri. Un kliedzu: „Kāpēc man nav pikseļi!”, jo šķiet, ka visai apkārtnei piemīt zema izšķirtspēja. Kalns liekas kā milzīgs eskalators. Drīz vien parādās pirmie fraktāļi visās dabas – augu formās. Tradicionāli psihedēliskie izliekumi locījušies jau labu laiku iepriekš. Sākam skriet pa pļavu. Kādus 30 metrus noskriet brīžam liekas kā esot milzīgā savannā. Ceļojuma biedrs liekas kā mazs rūķu zellis, kas, iegrimis zālē, pie sevīm smaida. Uz brīdi Y bija iebridis mežā un nākot ārā sauc: „Tur bija zivs!”

T: +01:40 Turpinu mežonīgi tērgāt un lapu vietā brīžam rādās ceļabiedra seja.

Ik pa brīdim, enerģijas pārpildīts lēkāju kā skābi sarijies ķengurs. No smiešanās brīžam esmu apkritis augšpēdus. „Kāda jēga runāt, ja var smieties! Hāāaa...”

T: +02:00 Sākas filozofiskā fāze. Par Nozīmību, Patiesību un vēlāk arī Dzīves Jēgu. Patiesība ir dziļi; domāju par to, ka nevaru ielīst visā iekšā, arī sevī (kaut mēģinu), lai visu izzinātu.

Un tomēr, caur sēnēm sapratu, ka nevaru noskatīties, kā aizplūst mūžība. Nevaru to palaist tā vienkārši. Jēga kaut kam ir, ja spēj ielikt mirklī sevi un atstāt savas enerģijas nospiedumus. Ielikt katrā mirklī vairāk nekā tas ir dabiski plūstot pats par sevi. Atstātais nekur nepazudīs, ja tas būs darīts patiesi, ar dvēseli un atdevi no sevis!

„Tas ir kas vairāk ne tikai kāda mežonīga bezgalība...”

Dodu sev uzdevumus: „Kā uzrakstīt klusumu?” un „Aizskriet izcirtumā noķert mūžību.”

T: +02:40 Pa mani rāpo skudras un vienu brīdi šķiet, ka tās ir visur uz manis un manī. Pārvaru šo sajūtu.

Iestājas tumsa, sāk palikt auksts un ceļas vējš. Ūdens ir labs. Mēģinām ko ieēst. Paņemu sviestmaizi, ēdu, bet absolūti neprasās. Kaut ēdis neesmu kādas 8 stundas (un tā arī negribas līdz nākamās dienas pusdienlaikam).

T: +03:20 Atstājam kalnu. Lielais efekts ir pārgājis. Jākustas ātri, jo uznācis mērens vēsums. Fiziskas aktivitātes der, jo enerģijas ir papilnam. Pēc laika skrienu pakaļ ceļabiedram, kurš jau ir aizgājis. Vismaz kilometra skrējiens un manī ieplūst tīkams siltums. Nolemjam izmest loku cauri mežiem.

            Pēc neilga laika, nonākot citā izcirtumā ar milzīgām cipresēm līdzīgiem kokiem (laikam priedes & papeles), parādās pirmās zvaigznes, koki joprojām mazliet liecas. Sajūta ir pasakaina. Apstājos un vai kūstu no visa apkārtnes skaistuma. Apsēžos turpat izcirtumā uz celma. Tālumā, aiz meža skan salūts.

T: +04:00 Ejot uz māju pusi visas mājas ar silti gaismotajiem logiem liekas kā rūķīšu ciematiņi. Baudāmas vīzijas. Ejot mierā, atgriežamies mājās.

Eju dārzā un, elpu aizturējis, veros zvaigznēs, kas tikko ir kļuvušas mākoņu neskartas. Saprotu, ka nespēšu iztikt bez veldzējošas un šķīstītavai pielīdzināmas peldes, paņemu ričuku un braucu cauri naktij.

Aizbraucot gan esmu pietiekami nosalis, lai neaizrautos ar dižu peldi. Toties pēc tam, silti saģērbies, veros izplatījumā, apcerīgi tverot kosmosa dzīļu bezgalību un neaptveramību.

Atgriežoties naktī, joprojām izjūtu pēcefektus, pasaule liekas mīksta & nogludināta. Pasaule ar gleznainām gaismēnām un vilinošu, īpašu nakts klusumu.