Y. variants par šo pašu:

Pirmais pieturas punkts izcirtuma galā, kur dažu jauno koku apveidi sāk līdzināties dzīvnieku tēliem. Izvelku pierakstu kladi, gribēdams ieskicēt sajūtu viļņus, bet viļņi ir tik spēcīgi, ka arī burti pārvēršas viļņos ~ ~ ~

Laiks apmet kūleni un attopos nebeidzamos brikšņos, ne vairs uz jaukā meža ceļa. A. uzstājīgi un enerģiski cenšas iegalvot, ka jādodas uz kalnu, taču mani ir pārņēmusi jautrība un izvēlos atsēsties pie egles, lai izlocītos smieklu vilnī, nevis dodos nezināmajā ceļā.

Gribu atpakaļ uz cietzemes - A. piekāpjas un griežamies atpakaļ. Nākamais mirklis nāk ar apziņu, ka esam pazaudējuši orientāciju. Pēc ilgas skaidrošanās, kurā virzienā pļava, kalns, mežs (sasodīts, tas taču mērkaķim skaidrs, ka mežs ir visur) un saule, pie vienotas patiesības nenonākam. A. turpina tiekties pretī neredzamajam kalnam, kurš man tobrīd šķiet vienaldzīgs - labāk apsēžos brūklenājā un izbaudu to skābeno garšu. Kamēr uzsūcu dzīvības sulas no augu valsts, A. ir sajutis kalna strāvojumus un aurodams pazūd briksnājā, palikt vienam meža vidū man nešķiet aizraujoši un nekas neatliek kā pērties viņam pakaļ. Laika izjūta apmet kārtējo kūleni un attopos, ka priekšā aiz retiem kokiem pavīd KALNS. A. metas skriet, klupdams krizdams pa purvainiem brikšņiem pretī tam. Arī man kalns dod spēkus un metos skriešus, A. jau ir sasniedzis mežmalu un pilnā balsī kaut ko auro. Saprotami vārdi līdz manim nenonāk, vai nu vējš koku lapās šalko pārāk skaļi vai arī sēņu lauks ir izaudzis pārāk liels…

Atsēžos uz nogāzta bērza, aizveru acis un iegrimstu fraktāļu un smieklu līkločos. Ik pa brīdim no ārpuses atskan skaļi A. izsaucieni, taču joprojām nedzirdu vārdus.

Satiekamies pie somas, cenšos atrast kladi, taču nesekmīgi, A. nokliedzas „nu ir kaut kam tur jābūt” un ienirst somā, pēc īsa brīža pasniegdams meklēto.

Sajūtas kļūst mazliet piezemētākas un pat izdodas kaut ko iešņāpt pierakstos. A. ir enerģijas pārpilns un meklē atbildes uz paša uzdotiem jautājumiem: -„Kāpēc nav pikseļu?” - „Kāpt kalnā vai no ?„ – „Kāds ir uzdevums? – nē tā ir tikai vēlme!” „Kur ir mūzika?”

Atstāju A. vienu un ienirstu tuvējā birzē, „jā, te kaut kas ir”, ar jautrības noplaukšanu arvien dziļāk saplūstu ar dabu. Atgriežos pie A. izmetam kopīgu līkumu līdz kalnam, tomēr velk atpakaļ uz mežu. Mežmalā A. iedod mūziku, sāk tumst, aizveru acis un iegrimstu mūzikā, dabā, sevī. Skan …flora … flora…[ Marissa Nadler - Feathers]

Sajūtu rudens dvašu, pietiek sēdēt, jākustas, A. arī ir pieklusis un pošamies ceļā. A. iepaliek un ienirstu siltajā mežā viens, klusi skan mūzika, veros tumšajos koku siluetos un grimstu pārdomās. Pēc brīža pievienojas A. un klusēdami turpinām ceļu veroties tumšajos koku stāvos, debesīs, kurās starp mākoņiem sāk parādīties pirmās zvaigznes.