No elefantiem bijām pasūtījuši vienu paciņu Copelandia cyanescens (The Hawaiian maģiskās sēnes). Ar sagatavošanu sevišķi neiespringām – lielā krūzē sabērām visu sauso micēliju un uzgāzām verdošu ūdeni & ļāvām kādas 10 min ievilkties. Tad izdzērām tēju & sadalījām 1:2 attiecībā (man 2 daļas, Y 1-1,5 daļas) pēc tīrākā acumēra. Pārsteidza tīrā, patīkamā sēņu garša, drošības apziņa un pozitīva aura, kas pat nepiesaukta uzvirmoja. 18:30 pēcpusdienā viss bija drošā vietā un mūsu virzība, sākta cauri ciematam veda uz mežiem. Ar galamērķi – Ze Kalns.

T: +00:15 Efekti kļuvuši jūtami. Redzes asums ir manāmi uzlabojies. Šķiet, ieslēdzas savdabīgs zoom režīms. Asfalta plaisas vairs nav tikai plaisas. Strīpas šosejas vidū pašas skrien garām.

T: +00:25 Ieejam mežā un atklājas brīnumaina valstība. „Tāds vilnis īstenībā!” Krāsu košums tiešā veidā aizrauj elpu. „Sajūta, it kā esot iekārtam aiz galvas un vadot sevi kā kustīgu lelli...”

T: +00:30 Ceļojuma biedrs Y. izsaka vēlmi piesēst un mēs, acis neatrāvuši, veramies košumā, sēžot uz siena kaudzes izcirtuma malā. Lapu kokos saredzu dažādus dzīvniekus kā no krūmiem izgrieztus. Dinozauri, zivis, suņu, putni, mērkaķi... Uzrakstīt ko, puslīdz sakarīgi definējot sajūtas un vizualizācijas kļūst gandrīz neiespējami. Izlīdzos ar diktofonu un kladi dodu ceļabiedram. Mani teksti pārvēršas psihedēliski filigrānos burtu grafiskos atveidojumos.

T: +00:45 nolemjam iet tālāk, dziļāk mežā. Par galamērķi joprojām optimistiski uzstādot Ze Kalnu. Ejam. Un pēc brīža jau esam noklīduši. Atskatos, kur Y sēž zem milzīgas egles un runājas ar kaut kādiem rūķiem. Es kliedzu: „Mums jāiet! Pagaidi, līdz ieraudzīsi to kalnu!” Tad vandos pa pus-izcirtumu, pus-purvu un klaigāju kā Bobs Dilans zem skābes.

T: +01:00 Laika sajūta ir spēcīgi pabālējusi. Atgriežamies silā un apkārtne šķiet tīrākais kaifs. Brūkleņogas, mīkstas sūnas un priežu smarža.

Ignorēju ceļabiedra vēlmi palikt silā un uzstājīgi mēģinu noorentēties uz kalnu. „Kurā pusē ir saule?” „Ja tur ir pļava, tātad tur nav kalns!” „Ja šeit ir izcirtums, tātad, mēs neesam pie kalna...” Un tā tālāk... Sākas pēršanas uz goda. Īstenībā mums abiem absolūti nav nojausmas, kur bliežam; virziens kur deguns rāda...

Pēc brīža atpazīstu jau staigātas vietas, jo esmu iekritis mazā purvā līdz ceļgaliem no kāda lielāka ciņa... Ja purvs būtu pamatīgs un ar dubultdibenu, noietu lejā tāpat mežonīgi smejoties, bet tagad lienu ārā un slīdu tālāk pār viršiem uz kalnu. Tas liekās kā iespaidīga halucinācija. Skrienu augšā un kliedzu „It’s good to be home!!!” Patiesi jūtos kā mājās.

Tripa laikā mūzika liekas pārāk fantastiska, lai to raksturotu vārdiem. Gluži kā neskartā meža vide. Spēcīgi iedarbojas Marrisa Nadler, tāpat arī Joanna Newsom, kas likās pati skaistākā mūzika, gandrīz sitot pušu bītlus un Ramases.

T: +01:20 Skatos uz patiesību, kas nokārusies man pāri līka bērza zarā. Runāju ar tetri. Un kliedzu: „Kāpēc man nav pikseļi!”, jo šķiet, ka visai apkārtnei piemīt zema izšķirtspēja. Kalns liekas kā milzīgs eskalators. Drīz vien parādās pirmie fraktāļi visās dabas – augu formās. Tradicionāli psihedēliskie izliekumi locījušies jau labu laiku iepriekš. Sākam skriet pa pļavu. Kādus 30 metrus noskriet brīžam liekas kā esot milzīgā savannā. Ceļojuma biedrs liekas kā mazs rūķu zellis, kas, iegrimis zālē, pie sevīm smaida. Uz brīdi Y bija iebridis mežā un nākot ārā sauc: „Tur bija zivs!”

T: +01:40 Turpinu mežonīgi tērgāt un lapu vietā brīžam rādās ceļabiedra seja.

Ik pa brīdim, enerģijas pārpildīts lēkāju kā skābi sarijies ķengurs. No smiešanās brīžam esmu apkritis augšpēdus. „Kāda jēga runāt, ja var smieties! Hāāaa...”

T: +02:00 Sākas filozofiskā fāze. Par Nozīmību, Patiesību un vēlāk arī Dzīves Jēgu. Patiesība ir dziļi; domāju par to, ka nevaru ielīst visā iekšā, arī sevī (kaut mēģinu), lai visu izzinātu.

Un tomēr, caur sēnēm sapratu, ka nevaru noskatīties, kā aizplūst mūžība. Nevaru to palaist tā vienkārši. Jēga kaut kam ir, ja spēj ielikt mirklī sevi un atstāt savas enerģijas nospiedumus. Ielikt katrā mirklī vairāk nekā tas ir dabiski plūstot pats par sevi. Atstātais nekur nepazudīs, ja tas būs darīts patiesi, ar dvēseli un atdevi no sevis!

„Tas ir kas vairāk ne tikai kāda mežonīga bezgalība...”

Dodu sev uzdevumus: „Kā uzrakstīt klusumu?” un „Aizskriet izcirtumā noķert mūžību.”

T: +02:40 Pa mani rāpo skudras un vienu brīdi šķiet, ka tās ir visur uz manis un manī. Pārvaru šo sajūtu.

Iestājas tumsa, sāk palikt auksts un ceļas vējš. Ūdens ir labs. Mēģinām ko ieēst. Paņemu sviestmaizi, ēdu, bet absolūti neprasās. Kaut ēdis neesmu kādas 8 stundas (un tā arī negribas līdz nākamās dienas pusdienlaikam).

T: +03:20 Atstājam kalnu. Lielais efekts ir pārgājis. Jākustas ātri, jo uznācis mērens vēsums. Fiziskas aktivitātes der, jo enerģijas ir papilnam. Pēc laika skrienu pakaļ ceļabiedram, kurš jau ir aizgājis. Vismaz kilometra skrējiens un manī ieplūst tīkams siltums. Nolemjam izmest loku cauri mežiem.

            Pēc neilga laika, nonākot citā izcirtumā ar milzīgām cipresēm līdzīgiem kokiem (laikam priedes & papeles), parādās pirmās zvaigznes, koki joprojām mazliet liecas. Sajūta ir pasakaina. Apstājos un vai kūstu no visa apkārtnes skaistuma. Apsēžos turpat izcirtumā uz celma. Tālumā, aiz meža skan salūts.

T: +04:00 Ejot uz māju pusi visas mājas ar silti gaismotajiem logiem liekas kā rūķīšu ciematiņi. Baudāmas vīzijas. Ejot mierā, atgriežamies mājās.

Eju dārzā un, elpu aizturējis, veros zvaigznēs, kas tikko ir kļuvušas mākoņu neskartas. Saprotu, ka nespēšu iztikt bez veldzējošas un šķīstītavai pielīdzināmas peldes, paņemu ričuku un braucu cauri naktij.

Aizbraucot gan esmu pietiekami nosalis, lai neaizrautos ar dižu peldi. Toties pēc tam, silti saģērbies, veros izplatījumā, apcerīgi tverot kosmosa dzīļu bezgalību un neaptveramību.

Atgriežoties naktī, joprojām izjūtu pēcefektus, pasaule liekas mīksta & nogludināta. Pasaule ar gleznainām gaismēnām un vilinošu, īpašu nakts klusumu.