Bijām pasūtījuši svaigu kaktusu Trichocereus Pachanoi, tautā sauktu San Pedro, un ar nosvērtajiem ~750 gramiem domājām dalīties uz diviem. Pirmais iespaids par kaktusu - milzīgs metamais ar zināmu līdzību sīpollokam, arī pēc garšas. Sākot ēst, arvien vairāk uzausa tā derdzīgā garša, kuras dēļ, lai kaktusu dabūtu lejā un nelaistu pār lūpu, bija vajadzīgs bezmaz pārpasaulīgs gribasspēks. Kā vēlāk secināju, Y. bija dabūjis lejā mazliet vairāk un ar tukšāku vēderu – efekts pamatīgāks.

            00:00 Pēc nepilnām 40 min viss bija nodabūts lejā un tālakais plāns bija pilnā ekipējumā (diktafons, pieraksti, mugursoma ar dzeramo, paiku, cigaretēm, galda pulksteni) doties ekspedīcijā uz mežiem. Mazlietējais zāles dūma plivinājums saglabājas, bet vismaz stundu pēc apēšanas nekas no kaktusa nav jūtams. Pavadonis Y vēlāk teica, ka jau ejot caur mežiem, viņu pavadījušas dažādas izjūtas. Atšķirībā no vārīšanās zem zāles, šis ir tas stāvoklis, kad patīkamāk ir klusēt.

            01:00 No meža iznākam pie kapiem un veicam dažādus skaņu rituālus kapu akā. Dodamies uz kulta vietu ar mežu ieskautu kalnu.

Māla dubļi ir sacietējuši un lēkājot izliekas kā gumija. Labu laiku sēžam meža malā.

            02:00 Vienā brīdī attopos, ka meditēju – bez domām skatos tālumā. „Laika sajūta jocīga – it kā nebūtu nozīmes” (No pierakstiem) Sāk parādīties meža un koku 3D reljefs uz debesu fona...

Y. klausās bītlu Magical mistery tour. Prasu: „Skaņas neredzi?” Y: „Jā, ik pa brīdim viņas man sāk sekot.” Pie Tomorrow Never Knows esot bijusi totāla mūzikas vara.

„Iekšēja introspekcija un redzami mākoņu slāņi”

Aiztaisot acis, redzu galaktikas, kas sastāv no varavīksnēm. Mākoņi arī ar atvērtām acīm liekas kā ūdens klajums ar sīkiem vilnīšiem – kā milzīgs ezers ar tajā iekritušu meža ogu.

Y: „Spožs zirneklis rāpo man ap kāju” Neparasti, bet īsts... Sienāžu dziesmas uz brīdi vēršas kā pulksteņa zvanu balsis.

02:20 Notiek zināma apjoma telepātijas seanss. Y. skatās un pēta gliemezi. Es prātā redzu koku augšanu – pretēji pulksteņa virzienam. Un rakstu riņķveida dzejoli.

Nākamais teksts ir atšifrēts no gliemeža apveida vērpuma no ārpuses uz iekšu - kodolā:
„Esam kaut kur šeit laiks savā ziņā velkas bet savā atkal ātri lien gliemezī
   ar nepanesamu prieku un nebeidzamu degsmi par savu mūžīgās kustības virzienu. 
              Gaiss viegli smaržo pēc kaktusu dvesmojumiem papīrs arī no iekšpuses ir vienveidīgs, ne tāds, kāda ir koka sirds.
Un neviena krāsa uz papīra nespēs rādīt tās tādas kā koka dvēselē mīt.
Uz papīra strupceļš, bet koks aug no iekšienes vienmēr uz priekšu
no sava KODOLA no savas DVĒSELES”

– pēdējais vārds ir spirālveida teksta centrā.

02:40 Lai paliek tas viss, kas bija rītdien, tagad mēs kāpjam kalnā. Skatos uz augšu – satriecoši ieraudzīt koka skeletu. Ejot uz kalnu, āboliņu un garāku augu (tādi viengadīgi krūmi) šķiet, ka esmu kādā eikaliptu audzē.

Abi piekrītam, ka ķermeņa kustība garu vairāk uzpīko, tāpēc ejam ap kalnu. Nometos un atspiežos balstā guļus kādas 60 reizes. Domāju, ka varētu arī vēl tik pat, bet jāskrien... Caur mežu spīd gaismas, izsaku domu, ka tās mums ir kā bākas.

03:00 Esam kalna galā. „Pasaule un pulkstenis griežas katrs uz savu pusi” Y. izsaka domu iet iekšā mežā. Uz „to bāku” pusi līdz taciņai.

Pagaidām klausos mūziku un skatos debesu apveidus. Vilka galva. Lidojumā devusies pūce ar plašiem spārniem. Spocīgas maskas...

Pulkstenis ir 22:22 (gandrīz 3 ar pus stundas pēc ēšanas), kad ejam lejā no kalna iekšā mežā. Cauri izcirtumam ejam uz nokaltušu koku tā vidū. Pēkšņi pamanu milzīgu putnu uz vienīgā zara galotnē. Sajūtas kā iekš „Dead Man”. Putns ir ļoti tumšs, iespējams melnais stārķis. Sajūtas nereālas, bet Y. teicās redzot ko līdzīgu.

Metam lokus pa izcirtumu un, noejot malā no tā (virzienā, kuru izvēlējies Y. meža tumsā, bez brillēm, bet zem kaktusiem), vienā mirklī attopos ar abām kājām iestidzis purvā. Saprotu, ka Y. nojausma par taciņas atrašanu un virziena izvēl ir minimāla. Sākas neliels frīkauts. Mums abiem... Mežs griežas ap mums. Ejot pa nākamo izcirtumu, šķiet, ka bradāju pa koku skeletiem, kas nepavisam nav labi. Pretēji Y. pārliecībai, krasi mainu virzienu un caur pamatīgiem brikšņiem dodos uz pļavu. Y. pēc neilga laika man seko. Ne bez problēmām pārvaram grāvi. Iznākam pļavā, bet Y. vienalga vēlas doties mežā. Man meža pagaidām pietiek un mēs šļūcam, brīžam peldam pa zāli, kas sniedzas līdz acīm. Gandrīz ieskrienu pļavas malā esošajā upē. Nelielais frīkauts turpinās, tomēr kā austrumu pilsēta, ar mājām un torņiem izgaismotais kalns tālumā dod cerību. Arī mēnessgaisma savāc ap sevi pasakas atmosfēru.

04:20 Mežmalā apstājamies un man šķiet, ka šī ir kaut kāda piknika vieta. Pikniks galaktikas malā. Turpinot ceļu, mežmalā ir kalns, uz kura noteikti jāuzkāpj... Y. tikmēr blenž pļavas zālē – pēc tam teica, ka redzējis fraktāļu veida figūras – laukus.

Pļavas vidū ir gāzes vada robežstabs kādu 4 m augstumā. Man noteikti ir jāuzrāpjas līdz augšai. Pēc zvaigžņu alfabēta un kosmosa ģeometrijas. „Tuvāk kosmosam netikšu, tālāk arī ne...” Aizverot acis man parādās kaleidoskopiskas vīzijas un kaut kādi fraktāļ-veidīgie. 

            Pēc brīža tiekam atpakaļ uz šosejas. Abiem mazliet paķēra izjūta, ka asfalts līst. Y. mēģina pacelt, tad apgriezt apkārt asfaltu, uz kura stāv... Izvairāmies no pa asfaltu slīdošu komētu stariem (mašīnām).

Vēlreiz ejot caur mežu man šķiet, mežs kustās pretī man. Y. vēlāk stāsta, ka bijis pavisam nereāli – es pa priekšu plivinos un lidoju, bet apkārtējas koku kvantums saplūdis kopā un viļņojas.

            Naktī ejot atpakaļ cauri māju kvartālam piedzīvoju emocionāli spēcīgāko sajūtu-vīziju. Kāda māja man uzdzen aukstus šermuļus un no atstatuma liekas kā blāzmojošs apgāzts galvaskauss. Biju dzirdējis, ka kāds netālu dzīvojošs puisis pāris nedēļu atpakaļ izdarījis pašnāvību. Jautāju Y. Šī esot tā māja. Māja ar nesenu nāvi.

05:00 Klusēdami atgriežamies mājās. Ir pusnakts. Uz grīdas ar slapju pēdu nospiedumiem veidoju fraktāļus. Aptinos ar palagu un ar mūziku ausīs eju dejot dārzā. Rodas doma braukt nopeldēties. Pirms vieniem naktī. Y. nekādi nav pierunājams un sēžot jau mieg cietim.

            Man šķiet, ka kaktusa efekts ir iztecējis, tomēr nevajag steigties. Braucu cauri naktij uz kādus 3 km attālu palielu dīķi. Drīz jau stāvu ūdenī, bet tas mani apņem kā gaiss. Atpakaļ braucot nakts sajūta saspēlējas ar meskalīna atliekām, kas visu ceļu nodrošina ar bagātīgi un mazliet biedējoši pilnām ceļmalām ar ēnu valstību.

Atgriežoties pārņem labsajūta un mirklīgi uzkrīt miegs...