Bijām pasūtījuši svaigu kaktusu Trichocereus Pachanoi, tautā sauktu San Pedro, un ar nosvērtajiem ~750 gramiem domājām dalīties uz diviem. Pirmais iespaids par kaktusu - milzīgs metamais ar zināmu līdzību sīpollokam, arī pēc garšas. Sākot ēst, arvien vairāk uzausa tā derdzīgā garša, kuras dēļ, lai kaktusu dabūtu lejā un nelaistu pār lūpu, bija vajadzīgs bezmaz pārpasaulīgs gribasspēks. Kā vēlāk secināju, Y. bija dabūjis lejā mazliet vairāk un ar tukšāku vēderu – efekts pamatīgāks.

            00:00 Pēc nepilnām 40 min viss bija nodabūts lejā un tālakais plāns bija pilnā ekipējumā (diktafons, pieraksti, mugursoma ar dzeramo, paiku, cigaretēm, galda pulksteni) doties ekspedīcijā uz mežiem. Mazlietējais zāles dūma plivinājums saglabājas, bet vismaz stundu pēc apēšanas nekas no kaktusa nav jūtams. Pavadonis Y vēlāk teica, ka jau ejot caur mežiem, viņu pavadījušas dažādas izjūtas. Atšķirībā no vārīšanās zem zāles, šis ir tas stāvoklis, kad patīkamāk ir klusēt.

            01:00 No meža iznākam pie kapiem un veicam dažādus skaņu rituālus kapu akā. Dodamies uz kulta vietu ar mežu ieskautu kalnu.

Māla dubļi ir sacietējuši un lēkājot izliekas kā gumija. Labu laiku sēžam meža malā.

            02:00 Vienā brīdī attopos, ka meditēju – bez domām skatos tālumā. „Laika sajūta jocīga – it kā nebūtu nozīmes” (No pierakstiem) Sāk parādīties meža un koku 3D reljefs uz debesu fona...

Y. klausās bītlu Magical mistery tour. Prasu: „Skaņas neredzi?” Y: „Jā, ik pa brīdim viņas man sāk sekot.” Pie Tomorrow Never Knows esot bijusi totāla mūzikas vara.

„Iekšēja introspekcija un redzami mākoņu slāņi”

Aiztaisot acis, redzu galaktikas, kas sastāv no varavīksnēm. Mākoņi arī ar atvērtām acīm liekas kā ūdens klajums ar sīkiem vilnīšiem – kā milzīgs ezers ar tajā iekritušu meža ogu.

Y: „Spožs zirneklis rāpo man ap kāju” Neparasti, bet īsts... Sienāžu dziesmas uz brīdi vēršas kā pulksteņa zvanu balsis.

02:20 Notiek zināma apjoma telepātijas seanss. Y. skatās un pēta gliemezi. Es prātā redzu koku augšanu – pretēji pulksteņa virzienam. Un rakstu riņķveida dzejoli.

Nākamais teksts ir atšifrēts no gliemeža apveida vērpuma no ārpuses uz iekšu - kodolā:
„Esam kaut kur šeit laiks savā ziņā velkas bet savā atkal ātri lien gliemezī
   ar nepanesamu prieku un nebeidzamu degsmi par savu mūžīgās kustības virzienu. 
              Gaiss viegli smaržo pēc kaktusu dvesmojumiem papīrs arī no iekšpuses ir vienveidīgs, ne tāds, kāda ir koka sirds.
Un neviena krāsa uz papīra nespēs rādīt tās tādas kā koka dvēselē mīt.
Uz papīra strupceļš, bet koks aug no iekšienes vienmēr uz priekšu
no sava KODOLA no savas DVĒSELES”

– pēdējais vārds ir spirālveida teksta centrā.

02:40 Lai paliek tas viss, kas bija rītdien, tagad mēs kāpjam kalnā. Skatos uz augšu – satriecoši ieraudzīt koka skeletu. Ejot uz kalnu, āboliņu un garāku augu (tādi viengadīgi krūmi) šķiet, ka esmu kādā eikaliptu audzē.

Abi piekrītam, ka ķermeņa kustība garu vairāk uzpīko, tāpēc ejam ap kalnu. Nometos un atspiežos balstā guļus kādas 60 reizes. Domāju, ka varētu arī vēl tik pat, bet jāskrien... Caur mežu spīd gaismas, izsaku domu, ka tās mums ir kā bākas.

03:00 Esam kalna galā. „Pasaule un pulkstenis griežas katrs uz savu pusi” Y. izsaka domu iet iekšā mežā. Uz „to bāku” pusi līdz taciņai.

Pagaidām klausos mūziku un skatos debesu apveidus. Vilka galva. Lidojumā devusies pūce ar plašiem spārniem. Spocīgas maskas...