gonzokidd

Pulkstenis ir 22:22 (gandrīz 3 ar pus stundas pēc ēšanas), kad ejam lejā no kalna iekšā mežā. Cauri izcirtumam ejam uz nokaltušu koku tā vidū. Pēkšņi pamanu milzīgu putnu uz vienīgā zara galotnē. Sajūtas kā iekš „Dead Man”. Putns ir ļoti tumšs, iespējams melnais stārķis. Sajūtas nereālas, bet Y. teicās redzot ko līdzīgu.

Metam lokus pa izcirtumu un, noejot malā no tā (virzienā, kuru izvēlējies Y. meža tumsā, bez brillēm, bet zem kaktusiem), vienā mirklī attopos ar abām kājām iestidzis purvā. Saprotu, ka Y. nojausma par taciņas atrašanu un virziena izvēl ir minimāla. Sākas neliels frīkauts. Mums abiem... Mežs griežas ap mums. Ejot pa nākamo izcirtumu, šķiet, ka bradāju pa koku skeletiem, kas nepavisam nav labi. Pretēji Y. pārliecībai, krasi mainu virzienu un caur pamatīgiem brikšņiem dodos uz pļavu. Y. pēc neilga laika man seko. Ne bez problēmām pārvaram grāvi. Iznākam pļavā, bet Y. vienalga vēlas doties mežā. Man meža pagaidām pietiek un mēs šļūcam, brīžam peldam pa zāli, kas sniedzas līdz acīm. Gandrīz ieskrienu pļavas malā esošajā upē. Nelielais frīkauts turpinās, tomēr kā austrumu pilsēta, ar mājām un torņiem izgaismotais kalns tālumā dod cerību. Arī mēnessgaisma savāc ap sevi pasakas atmosfēru.

04:20 Mežmalā apstājamies un man šķiet, ka šī ir kaut kāda piknika vieta. Pikniks galaktikas malā. Turpinot ceļu, mežmalā ir kalns, uz kura noteikti jāuzkāpj... Y. tikmēr blenž pļavas zālē – pēc tam teica, ka redzējis fraktāļu veida figūras – laukus.

Pļavas vidū ir gāzes vada robežstabs kādu 4 m augstumā. Man noteikti ir jāuzrāpjas līdz augšai. Pēc zvaigžņu alfabēta un kosmosa ģeometrijas. „Tuvāk kosmosam netikšu, tālāk arī ne...” Aizverot acis man parādās kaleidoskopiskas vīzijas un kaut kādi fraktāļ-veidīgie. 

            Pēc brīža tiekam atpakaļ uz šosejas. Abiem mazliet paķēra izjūta, ka asfalts līst. Y. mēģina pacelt, tad apgriezt apkārt asfaltu, uz kura stāv... Izvairāmies no pa asfaltu slīdošu komētu stariem (mašīnām).

Vēlreiz ejot caur mežu man šķiet, mežs kustās pretī man. Y. vēlāk stāsta, ka bijis pavisam nereāli – es pa priekšu plivinos un lidoju, bet apkārtējas koku kvantums saplūdis kopā un viļņojas.

            Naktī ejot atpakaļ cauri māju kvartālam piedzīvoju emocionāli spēcīgāko sajūtu-vīziju. Kāda māja man uzdzen aukstus šermuļus un no atstatuma liekas kā blāzmojošs apgāzts galvaskauss. Biju dzirdējis, ka kāds netālu dzīvojošs puisis pāris nedēļu atpakaļ izdarījis pašnāvību. Jautāju Y. Šī esot tā māja. Māja ar nesenu nāvi.

05:00 Klusēdami atgriežamies mājās. Ir pusnakts. Uz grīdas ar slapju pēdu nospiedumiem veidoju fraktāļus. Aptinos ar palagu un ar mūziku ausīs eju dejot dārzā. Rodas doma braukt nopeldēties. Pirms vieniem naktī. Y. nekādi nav pierunājams un sēžot jau mieg cietim.

            Man šķiet, ka kaktusa efekts ir iztecējis, tomēr nevajag steigties. Braucu cauri naktij uz kādus 3 km attālu palielu dīķi. Drīz jau stāvu ūdenī, bet tas mani apņem kā gaiss. Atpakaļ braucot nakts sajūta saspēlējas ar meskalīna atliekām, kas visu ceļu nodrošina ar bagātīgi un mazliet biedējoši pilnām ceļmalām ar ēnu valstību.

Atgriežoties pārņem labsajūta un mirklīgi uzkrīt miegs...