| |
[Jul. 2nd, 2008|12:52 am] |
Patiesi nezinu, vai jejkad kaut kas no šī visa nonāks plašāka ipublikai, bet te ir kāds gabaliņš no... jā no, garā stāsta laikam...
"Vai atceries, kā pagājušajā
vasarā tas viss bija iznācis? Vai atceries, kā bridi aizvien dziļāk sāļi
viļņojošajā paklājā un rijot asaras labi apzinājies, ka vari vairs nekad
neredzēt krastu, kas lēnām lavījās projām aiz tavas drebošās muguras. Un
aizvien vairāk iegrimstot rieta noklātajā ūdenī, uzsūci to, kas lēnām plūda kā
mūžīgās atblāzmas no aizsaules. Kad tomēr slapjš trīcēji krastā ar pierautām
kājām un raustījies likteņa agonijā, aukstajās smiltīs, kā pērles izkusa sāļi
šķidrais asaru un jūras maisījums. Skatiens uz augšu redzes virsmu sapunktoja
ar zvaigznēm, kas kā mirušu zvēru acis stiklaini spulgoja, līdz atkal izplūda
skatienam..."
|
|
|
| |
[Jul. 2nd, 2008|12:56 am] |
| [ | kosmosa fāze dvēselē |
| | gloomy | ] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Schubert - Der Leiermann | ] |
Šīs vasaras nosacīts sākums izraisa spēcīgi apcerīgu noskaņu.
Sēdēt un gandrīz 2 stundas runāt vigvamā ar Imantu Daksi (kurš tērpies indiāņu pončo ar maiju kalendāru) bija labākais mirklis līdz šim šajā vasarā. Fantastiskā sajūta esot bezlaika dimensijā. Ar Rudaku pļāpāt un pīpēt zāli nebija slikti nepavisam, tomēr...
Varbūt arī man nav īstais noskaņojums kaut ko tagad veikt.
Īstenībā tāda sajūta, ka ne īsti vēlo dzīvot, ne īsti mirt.
Iestrēdzis kaut kur pa vidu, mūžībā, skumju spoguļu bezgalībā. |
|
|