"Vai atceries, kā pagājušajā vasarā tas viss bija iznācis? Vai atceries, kā bridi aizvien dziļāk sāļi viļņojošajā paklājā un rijot asaras labi apzinājies, ka vari vairs nekad neredzēt krastu, kas lēnām lavījās projām aiz tavas drebošās muguras. Un aizvien vairāk iegrimstot rieta noklātajā ūdenī, uzsūci to, kas lēnām plūda kā mūžīgās atblāzmas no aizsaules. Kad tomēr slapjš trīcēji krastā ar pierautām kājām un raustījies likteņa agonijā, aukstajās smiltīs, kā pērles izkusa sāļi šķidrais asaru un jūras maisījums. Skatiens uz augšu redzes virsmu sapunktoja ar zvaigznēm, kas kā mirušu zvēru acis stiklaini spulgoja, līdz atkal izplūda skatienam..."