pēdējā laika gandrīz:
gandrīz salauzu kāju, gandrīz dislocēju.. jā abus īkšķus, gandrīz zaudēju savu vēderu. kā teica Vīksna - viens no simts noteikti būs gols. vai varbūt viņš teica viens no desmit? pajautāt negribu, jo uz ielas viņš mani vairs neatpazīst, acīm priekšā it kā neredzama siena un apjukums, varbūt arī bailes par to kādu viņu tagad redz. man gan vienalga, es vienmēr mīlēšu savu sporta skolotāju par spīti visam. to otru pūdeļgalu gan ne. pudeļgalam es reiz netīšām iespēru bumbu pa galvu un slepeni par to priecājos. jā, joprojām pēc visiem šiem gadiem manī rodas siltas jūtas par to domājot. jūsu zināšanai - pudeļgals bija bulija.
un tagad es mēģināšu iesviest savus sāpošos kaulus dušā.
bet vispirms jāizdomā dušas saundrtraks. tas būs dusmīgais puika skafandrā.