mājas grīdā liels caurums, sienās caurumi, mums vajag sijas katru viena cilvēka platumā kāpnes, kas ved uz debesīm SARKANAS ahā kvadratūra mēs stūrī iespiedušies skatamies vecās bildes, kurās neviens neko vēl nenojauš, visi tik laimīgi, jā mēs vēl nepazinām pasauli, iedomājies, man neviens neprasīja vai vēlos piedzimt, bet aiz sienas Kubrika šofera dēls cīnās par galveno artēriju pēc tam par kāju, absurds, nodomā Emīlio, pastaigādamies pa izsistā pieturas stikla gabaliņiem, joks, tas bija tikai joks, bet izrādījās, ka ar smago tehniku nejokot, es apsēžos uz melnā krēsla, uz kura tikko sēdēji Tu un vēroju kā āboli salikti šķīvī kaudzītē kā tie sārtojas, kā ipomeja atveras katru rītu un novīst pēc divpadsmitiem, kā noplūkta krese uzzied pēc divām nedēļām Tots atnāk kā putns un iesprauž to atpakaļ zemē - viņa tā cīnījās, viņa ir pelnījusi dzīvot. uzplaukst spalvas, kuras dekorē tavu galvu, atveras simtiem acu un tās visas saka - nezinu kā tu, bet mēs iesim uzēst sēnītes ;)