Nespēju atturēties un pārpublicēju vienu viņa stāstiņu. Manuprāt labs, vispār laba grāmata. Cilvēciska, gramatiski pareizi ieturēta un viegla.
Uzticēšanās
Kad profesors mums,
zaļajiem pirmkursniekiem, uzdeva savākt aculiecinieku atmiņas par pirmajiem
pēckara gadiem Latvijā, kolhozu tapšanu, deportācijām, mežabrāļu uzbrukumiem un
tamlīdzīgiem notikumiem, apņēmības pilns devos uz savai dzīvesvietai tuvāko
kolhozu. Milzīgā saimniecība vadīja pēdējās dienas. Lauki sadalīti – daļa privatizēta,
daļa atdota īpašniekiem, tehnika aizvesta uz viensētām. Tukšajā kantorī uz
grīdas un plauktiem mētājās dokumentu atliekas un cita draza. Pāri šai postažai
man piepeldēja milzu auguma sekretāre. Varena liepa, ne sieviete. Atgāzu galvu
un uztvēru laipnu skatu. Jā, viņa piekrita kolhoza dibināšanas dokumentus un
dažas fotogrāfijas. Piedevām, palūdzis vecāko kolhoznieku adreses, devos viņus intervēt...
Divi mani studiju biedri nebrauca
nekur. Aculiecinieku atmiņas par Latvijas nacionālajiem partizāniem viņi
sarakstīja, neizejot no kopmītņu istabiņas. Kā musulmaņi, satupuši gultās ar
alus pudeli vienā rokā un pildspalvu otrā, abi dzina savus sapņu kuģus
fantāzijas okeāna plašajos ūdeņos. Jo istabas vidū noliktā alus kaste kļuva
tukšāka, jo vairāk sabangojās ūdeņi. Drosmīgie nacionālie partizāni veica
pārdrošus uzbrukumus padomju karaspēka vienībām, izpestīja savus biedrus no
drošas nāves, sazinājās ar Lielbritānijas slepeno dienestu...
***
Ko tur daudz
stāstīt.
To visu var izlasīt
mūsu profesora grāmatā.
|
