eh jaa, mees arii buuveejaam:) kaa arii ziimeejaam uz kriitinjiem ar asfaltu, nez, vai veel tagad ziimee..
ar kriitinjiem uz asfalta :)
Paretam zīmē - ar krāsu un tad vai nu "HUJ" vai "Maša, ja ķebja ļubju!"( bez komata)
nja, taa izaug degjeneraati bez sentimenta un izteeles
Skumji, no tiesa skumji, man žēl ši laikmeta ar datorspēlēm uc. mēsliem:(
jaa un man pat pashai sevi zheel, ka tik daudz laika pavadu socializeejoties tiimeklii
To vairs nav iespējams mainīt, var tikai reizēm no tā attiet.
Mēs ar' tos cēlām. Viskrutākais bija niedru vigvams, līdz kāds pidars to nosvilināja.
Mēs vigvamus saslējām no kārtīm un pārklājām ar egļu skujām, ir pat mēģināts vigvamā cept zivi uz ugunskura:)
Un sanāca kūpināti ēdāji, ja? :D
Ehe, mājās mātes strostēja, ka drēbes pēc dūmiem smird un negrib ēst vakariņas;)
Da ko viņas saprot no vienkāršiem bērna priekiem... :DDD
Gan jau saprata, tikai nu...kārtībai ir jābūt:)
Mhm, bridām otrpus upītei un darinājām visādus brīnumus, ko par štābikiem saucām.
Tur tak nav SLEPENAS vietas.
Bija, i nevienam pat nojausma nebija, ka mēs tur dzīvojamies. Nezinu vai tagad ir, bet kādreiz vēl bija dikti liels žogs, kas atdalīja 'mežu' no slepenās vietas.
vai tagad nezinu bet sava laikaa ir buuveti, un visvisaadi citaadi pigori dariiti
atceros ka mums bija pie maajas upiite un tad speleejaam riskeeshanu, kautkas no sērijas visi dara tā :) viens lien neiespējamākos veidos tai upītei pāri gar malu neiekrītot ūdeni, un pārējiem jāatkārto :D
Uj atminos, kārtējā vigvamu cilts bija pie strautiņa ko nodēvējām lepni par Kluso strautu. Ja man atmiņā neviļ, tad šāds nosaukums vēlāk figurēja arī topogrāfiskajās kartēs:) |