Gandrīz vienmēr, kad es izdomāju aktīvi pievērsties savam ķermenim, es strauji pārdegu un saslimstu vai pazaudēju motivāciju un aizlaižu disciplīnu lēnā, neproduktīvā pašplūsmā.
Lūk, reizēm es tomēr domāju, kā no tā izvairīties. Pirmkārt, sports ir prieks, veselība yada yada yada, nevis kārtējais stress, izaicinājums un sacensība. No pirmā izriet arī otrārt - visu laiku jādomā, ko es daru, kurus muskuļus es kustinu un kā man veicas, nekāds tur ātrāk, tālāk, stiprāk.
Manī gan ir sacensību adrenalīns, kuru es neesmu novērojusi nevienā citā dzīves jomā izņemot velo un dažus treniņus, bet vakar es (ar piepūli) noliku to malā, palaidu visas vācietes pa priekšu, un aktīvi nodarbojos ar otrkārt. Tas visu sarežģī un palēnina, bet šķiet, ka tas ir kāds pašsaprotams lifehack, it kā būtu grāmatu visu mūžu otrādi turējusi un nesapratusi, kāpēc tik nesakarīgi. Izrādās, ka muskļi, pirmkārt, ir jākustina ar smadzenēm, līdz šim es to darīju lielākoties tikai ar lieliem svariem.
Under influence sāku to mazliet praktizēt arī ejot, sajust kādā ķēdītē pieslēdzas muskuļi pieliekot pēdu pie zemes un pēc tam atraujot un tad iet tā, lai impulss iet līdz mugurai, vai atstāt visu kājās/dibenā un tā tālāk.
Vēl, es tikai šoziem iemācījos iztaisnot muguru, līdz šim centos savilkt lāpstiņas, kas ātri aizmirstas un vispār nav empowering position, izrādās, vajag pacelt krūškurvi. Man un manai skoliozei neviens to nebija pateicis.