gfi

2.6.26 14:04
Lido man no rokām izkrita un saplīsa šķīvītis. Patiesībā tas bija milzīgs šķīvis ar rasolu, kam pa virsu vēl biju paņēmusi dubulto porciju ar ķiploku majonēzes mērci. Kritiens beidzās ar pamatīgu sprādzienu, kas aizlidināja majonēzi vairāku metru rādiusā. Tas skats bija vienkārši traģisks: biezā masa bija trāpījusi uz masīvā koka galda kājām un ieķēpusies dēļu grīdas spraugās. Viena kārtīga majonēzes pika tagad rotāja pīto maizes groziņu, kamēr mazākas pilītes bija aizlidojušas līdz pat dekoratīvajai māla krūkai uz palodzes un blakus esošā bērnu krēsliņa koka atzveltnei. Tā apkārtējo reakcija... Pie blakus galdiņa sēdošā sieviete saviem bērniem skaļi, lai es noteikti dzirdētu, saka: “Uzmanīgi, nekāpiet tajā majonēzes peļķē, te pat manai somai un jakai tagad ir majonēze!” Jā, piedodiet, man pašai bieza, lipīga majonēze tek pa abām kājām iekšā kurpēs un pil no bikšu stariem, es taču ne jau speciāli te to tautisko interjeru ar majonēzi nolēju. Man gribējās viņai notīrīt no apaviem un linu kleitas tās treknās majonēzes pikas, bet vai viņa tādā sašutumā atļautu man, līdz elkoņiem nošķiestai ar majonēzi, vispār tuvoties?
1 raksta ir doma

1.6.26 12:48
Simts kilometri uz Salacas upes atnesa jaunas pazīšanās ārpus ierastā burbuļa. Viena no tām sākās ar jautājumu: "Tu esi tas džeks ar suni?" Jā, es esmu pieradis pie tā, ka daudz kur es esmu tas džeks ar suni. Bet tanī brīdī, kad uzpeldēja "Dž" vārds, man bija mērens: "what the actual fuck?" Šos divus kontekstus šķir ne mazāk kā desmit gadi, un man prātā nenāks neviens normāls veids, kā "Dž" kontekstā es varētu būt tas džeks ar suni. Tas džeks, un šis džeks - tie nu jau ir diezgan dažādi cilvēki tādā burbuļu izpratnē. Ne tā, ka es pilnīgi anonīmi varētu ierasties kādā nebūt Zobenā un Lemesī, bet pēdējā krustošanās ar Zobenu un Lemesi ir bijusi kādu zināmu laiku atpakaļ, un jau tad es biju mazliet tāds kā baltais zvirbulis, kas nākamajā nedēļā pēc metāla festivāla dodas būvēt kaut kādu tur templi.
0 raksta ir doma

28.5.26 15:23
Pazīme par to, ka sparingos man kaut kas sanāk labāk, ir tāda, ka augšstilbs man sāp nevis sānā, bet priekšā. Ironiski, ka sāpju neesamība varētu nebūt simptoms, ka es būšu iemācījies bloķēt spērienus, bet gan to, ka es esmu pārstājis staigāt uz treniņiem vispār. Pain is life!
Tags: sports
0 raksta ir doma

27.5.26 12:02
Man nav histēriska attieksme pret krievu valodu, un es negribu nevienam pārmest vēlmi runāt savā dzimtajā valodā, tomēr neatrašanās krievu informatīvajā un kulturālajā telpā man ir tāds kā filtrs. Es esmu pilnīgi drošs, ka gadījumā, ja kāds mani vēlēsies sasniegt man zvanot, viņš nesāks ar uzrunu krievu valodā. Šorīt mani jau vēlējās sakontaktēt socdienests, Gūgle, un trešo zvanu es nometu jau pie "zdrasķi", tāpēc neuzzināju, par ko šie vēlējās izlikties. Redzēs, ko nesīs atlikusī dienas daļa. Bet interesanti, kāda noplūdīte ir notikusi šoreiz. Man te pirms dažām dienām atnāca Facebook autorizācijas kods, ko es nebiju pieprasījis.
1 raksta ir doma

21.5.26 20:46
Biš rēcīgi, ka cilvēce ir iemanījusies lizergīnskābes dietilamīdu atklāt ātrāk par serotonīnu.
0 raksta ir doma