| Valentīna Freimane "Ardievu, Atlantīda" |
[7. Jun 2011|23:00] |
"Kino zinātnieces" Valentīnas Freimanes (1922) atmiņu grāmata veltīta viņas bērnības un jaunības aprakstam neatkarīgās Latvijas Republikas un Otrā pasaules kara laikā. Freimanei (dzimusi Lēvēnšteina) laimējies savu bērnību pavadīt vidē, kuru veidoja tā laika kultūras elite, galvenokārt Rīgā un Berlīnē. Krīt acīs tas, ka šī pasaule ir pavisam maz tikusi pieminēta skolas vēstures grāmatās, acīmredzot tāpēc, ka to veido (balt)vāci un ebreji, līdz ar to "pamatiedzīvotājiem" šķietami mazinteresantas personas. Es gan tādu attieksmi sauktu par provinciālismu.
Atradu grāmatā daudz ko pašam sev tuvu, kaut arī par uzaugšanu tādā vidē varētu tikai sapņot. Protams, runa iet tikai par laiku līdz Otrajam pasaules katram. Tālākais ir diezgan iepriekšparedzams un šķiet pat šajā grāmatā nedaudz neiederīgs. Ne tāpēc, ka nebūtu... interesanti, ja tas ir īstais vārds, bet tāpēc, ka tie notikumi liekas, un arī patiešām ir piederīgi pavisam citai dzīvei. Ja notiek tā, ka šī tikko skolu pabeigusi meitene pazaudē ne tikai burtiskā nozīmē ikvienu tuvu cilvēku, bet arī gluži visu savas dzīves telpu, kurā pirms tam dzīvoja... tad kāda tur vēl var būt reakcija, izņemot kā-pēc-kaut-kā-tāda-vispār-var-normāli-dzīvot tipa domas un pašausmināšanos par to, ka tepat Rīgā un ne bez mūsu tautiešu līdzdalības notikušas gluži pasaules mēroga nejaucības.
Autore nav talantīga rakstniece (kā viņa pati netieši atzīst), taču "Atlantīda" izrādījās pietiekoši sevī ievelkoša un vērtīga, lai šo diezgan pabiezo sējumu pabeigtu dažu dienu laikā.
P.S. Klabē par šo izrādās rakstījis arī ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) indulgence. Var salīdzināt, cik atšķirīgus citātus mēs esam izvēlējušies. Nu jā, profesionāls vēsturnieks, acīmredzot.
( daži izvilkumi ) |
|
|