making sense [ieraksti | vēsture | ko es lasu | par mani]
gedymin

[   par mani   ]
[   arhīvs   ]

[12. Jul 2013|21:52]
[Tags|, ]



Rēcīgi, patiesīgi, atpazīstami. Ja kāds vēl nav lasījis, rekomendēju.
Līdz klasikai neaizvelk, bet tas arī nav būtiski.
saiteatstāt nospiedumu

Valentīna Freimane "Ardievu, Atlantīda" [7. Jun 2011|23:00]
[Tags|]

"Kino zinātnieces" Valentīnas Freimanes (1922) atmiņu grāmata veltīta viņas bērnības un jaunības aprakstam neatkarīgās Latvijas Republikas un Otrā pasaules kara laikā. Freimanei (dzimusi Lēvēnšteina) laimējies savu bērnību pavadīt vidē, kuru veidoja tā laika kultūras elite, galvenokārt Rīgā un Berlīnē. Krīt acīs tas, ka šī pasaule ir pavisam maz tikusi pieminēta skolas vēstures grāmatās, acīmredzot tāpēc, ka to veido (balt)vāci un ebreji, līdz ar to "pamatiedzīvotājiem" šķietami mazinteresantas personas. Es gan tādu attieksmi sauktu par provinciālismu.

Atradu grāmatā daudz ko pašam sev tuvu, kaut arī par uzaugšanu tādā vidē varētu tikai sapņot. Protams, runa iet tikai par laiku līdz Otrajam pasaules katram. Tālākais ir diezgan iepriekšparedzams un šķiet pat šajā grāmatā nedaudz neiederīgs. Ne tāpēc, ka nebūtu... interesanti, ja tas ir īstais vārds, bet tāpēc, ka tie notikumi liekas, un arī patiešām ir piederīgi pavisam citai dzīvei. Ja notiek tā, ka šī tikko skolu pabeigusi meitene pazaudē ne tikai burtiskā nozīmē ikvienu tuvu cilvēku, bet arī gluži visu savas dzīves telpu, kurā pirms tam dzīvoja... tad kāda tur vēl var būt reakcija, izņemot kā-pēc-kaut-kā-tāda-vispār-var-normāli-dzīvot tipa domas un pašausmināšanos par to, ka tepat Rīgā un ne bez mūsu tautiešu līdzdalības notikušas gluži pasaules mēroga nejaucības.

Autore nav talantīga rakstniece (kā viņa pati netieši atzīst), taču "Atlantīda" izrādījās pietiekoši sevī ievelkoša un vērtīga, lai šo diezgan pabiezo sējumu pabeigtu dažu dienu laikā.

P.S. Klabē par šo izrādās rakstījis arī [info]indulgence. Var salīdzināt, cik atšķirīgus citātus mēs esam izvēlējušies. Nu jā, profesionāls vēsturnieks, acīmredzot.

daži izvilkumi )
saiteatstāt nospiedumu

Emīlija Brontē - Kalnu aukas / Emily Brontë - Wuthering Heights [27. Apr 2011|23:35]
[Tags|]

Turpinot tēmu par "meiteņu literatūru" - pēc Džeinas Eiras loģisks solis ir Šarlotes jaunākās māšeles sarakstītās "Kalnu aukas", kas, gluži nejauši, ir šī bloga autora pēdējā izlasītā grāmata. Tiesa gan, "meiteņu literatūra" tā ir tikpat lielā mērā, kā, piemēram, "Lolita". Emīlijas Brontē vienīgais, dzīves laikā neatzītais, romāns piederot pie tās klasikas daļas, par ko "daudzi ir dzirdējuši, bet ne tik daudzi lasījuši". Vismaz tā esot angliski runājošajās zemēs. Šādā "vajadzētu izlasīt" statusā tā man bijusi jau vismaz gadus piecus.

Vai "Kalnu aukas" tiešām ir mīlestības romāns? Iespējams, kas tas visvairāk atkarīgs no paša lasītāja. Manuprāt, Hitklifa attieksme pret Katrīnu vairāk līdzinās apsēstībai, bet pašas grāmatas visbiežākā tēma ir cietsirdība. "Kalnu auku" personāžu galvenā nodarbošanās ir demonstrēt tās visdažādākos veidus - cietsirdību pret bērniem, pret laulātajiem, pret sāncenšiem, pret kaimiņiem, pret īrniekiem, pārmaiņas pēc arī nedaudz cietsirdības pret dzīvniekiem, un pēdējais, bet nebūt ne nesvarīgākais – cietsirdību pašam pret sevi.

Var jau saprast, ka vienmēr atradīsies lasītāji (vai arī vajadzētu atklāti teikt "lasītājas"?), kas par spīti visam Hitklifā saskata romantisko un nesaprasto varoni, kas tikai izskatās pēc ļaunprātīga nelieša, taču fundamentāli ir labs. Tāds "pasaules nenovērtētais" tumšais tēls, kam tikai apkārtējo neizpratne liegusi kļūt par varen jauku cilvēku. Vienmēr atradīsies kāda Izabella Lintone, kas ne par ko nebūs gatava noticēt, ka Hitklifs viņu it nemaz nemīl, par spīti pēdējā atklātajiem un ciniskajiem mēģinājumiem pārliecināt viņu par pretējo. Taču Hitklifs nav nekāds "labo spēku" pusē slepeni strādājošs Severuss Sneips. Vai vispār ir vēl kāds cits romantiskais varonis, kurš būtu tik pilnīgi brīvs no jebkādam pozitīvajām cilvēciskajām īpašībām? Tieši šī Brontē nevēlēšanas iet uz kompromisiem arī padara Hitklifu un visu romānu tik interesantu.

Vai Hitklifa jūtas pret Katrīnu tiešām spēj viņu attaisnot? Man nav skaidrs, kāpēc lai kāda mīlestība pret citu vispār spētu kaut ko attaisnot. Taču šī apsēstība pavisam noteikti spēj "attaisnot" pašu romānu, figuratīvi izsakoties. Hitklifa izjūtas ir tik spēcīgas, tik īstas, ka neviens lasītājs nespēj palikt pret tām pilnībā vienaldzīgs, nespēj nesaskatīt kaut ko no sevis. Kurš gan, galu galā, nav reiz juties ko līdzīgu, pat ja daudz mazākā mērā?

Daži elementi, kas varētu būt bijuši vairāk noslīpēti – šķita, ka galvenajiem varoņiem ir atvēlēts pārāk maz vietas, savukārt "jaunās paaudzes" stāsts izstieps pārāk garš. It īpaši Katrīnas (vecākās) raksturs šķita nepietiekoši izveidots; tiesa gan, to varētu novelt uz apstākli, ka viņa, liekas, arī ir gluži parasts cilvēks. Vēl mīklaina un ne pārāk reālistiska šķiet Hitklifa "kļūšana par cilvēku", šī viņa transformācija relatīvi īsā laikā, kas notiek kaut kur fonā, lasītājam neredzamā veidā.

Kopumā viegli saskatīt, kāpēc "Kalnu aukas" kļuvusi par klasiku, bet vēl vieglāk – kāpēc daudziem tā (kā arī tās varoņi) patiks pat vairāk, nekā ir pelnījusi. Tomēr svarīgākais paliek tas, ka Emīlija Brontē ir apskaužama eksperte cilvēku tumšās puses pazīšanā. "Džeina Eira" bija daudz, daudz gaišāka.

P.S. http://www.youtube.com/watch?v=6vBOdvzt3-4
saite1 nospiedums|atstāt nospiedumu

[11. Apr 2011|13:13]
[Tags|]

Pēdējās dienās vairākas lietas ir atgādinājušas par šo tekstu:
http://flag.blackened.net/daver/anarchism/tolstoy/conf1.html [en]
http://www.psylib.ukrweb.net/books/tolst01/index.htm [ru]

"Grēksūdze" ir par dzīves bezjēdzību, par bailēm no nāves un šķietamajiem risinājumiem (ignorance / hedonisms / pašnāvība / gļēva samierināšanās), kurus cilvēki tām atrod. Tā ir arī par reliģiju, zinātni un pasaules skaidrošanu, arī par literātiem un publiskajiem intelektuāļiem ar visu viņu bezjēdzību. Tā ir filozofija, eksistenciālas pārdomas, bet tās autors ir ļoti talantīgs rakstnieks, līdz ar to var lasīt bez atraušanās.


Iespējams, ka vispatiesākais teikums tajā tomēr ir:
one should live so as to have the best for oneself and one's family
saiteatstāt nospiedumu

navigation
[ viewing | most recent entries ]