| Valentīna Freimane "Ardievu, Atlantīda" |
7. Jun 2011|23:00 |
"Kino zinātnieces" Valentīnas Freimanes (1922) atmiņu grāmata veltīta viņas bērnības un jaunības aprakstam neatkarīgās Latvijas Republikas un Otrā pasaules kara laikā. Freimanei (dzimusi Lēvēnšteina) laimējies savu bērnību pavadīt vidē, kuru veidoja tā laika kultūras elite, galvenokārt Rīgā un Berlīnē. Krīt acīs tas, ka šī pasaule ir pavisam maz tikusi pieminēta skolas vēstures grāmatās, acīmredzot tāpēc, ka to veido (balt)vāci un ebreji, līdz ar to "pamatiedzīvotājiem" šķietami mazinteresantas personas. Es gan tādu attieksmi sauktu par provinciālismu.
Atradu grāmatā daudz ko pašam sev tuvu, kaut arī par uzaugšanu tādā vidē varētu tikai sapņot. Protams, runa iet tikai par laiku līdz Otrajam pasaules katram. Tālākais ir diezgan iepriekšparedzams un šķiet pat šajā grāmatā nedaudz neiederīgs. Ne tāpēc, ka nebūtu... interesanti, ja tas ir īstais vārds, bet tāpēc, ka tie notikumi liekas, un arī patiešām ir piederīgi pavisam citai dzīvei. Ja notiek tā, ka šī tikko skolu pabeigusi meitene pazaudē ne tikai burtiskā nozīmē ikvienu tuvu cilvēku, bet arī gluži visu savas dzīves telpu, kurā pirms tam dzīvoja... tad kāda tur vēl var būt reakcija, izņemot kā-pēc-kaut-kā-tāda-vispār-var-normāli-dzīvot tipa domas un pašausmināšanos par to, ka tepat Rīgā un ne bez mūsu tautiešu līdzdalības notikušas gluži pasaules mēroga nejaucības.
Autore nav talantīga rakstniece (kā viņa pati netieši atzīst), taču "Atlantīda" izrādījās pietiekoši sevī ievelkoša un vērtīga, lai šo diezgan pabiezo sējumu pabeigtu dažu dienu laikā.
P.S. Klabē par šo izrādās rakstījis arī ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) indulgence. Var salīdzināt, cik atšķirīgus citātus mēs esam izvēlējušies. Nu jā, profesionāls vēsturnieks, acīmredzot.
Daži izvilkumi:
Parasti cilvēku gatavo darba dzīvei un mūža gaitā viņu vērtē pēc tā, ko viņš ir padarījis, ko panācis un sasniedzis. Uzskata, ka tieši tik daudz viņš ir vērts. Nav jau arī nekāda vaina šādai nostādnei. Tikai, manuprāt, tā ir vienpusīga un var viegli vērsties šauri utilitāra. [..] Bet var jau arī citādi. Pirmkārt, brīvi attīstot visas bērna augošās personības spējas, daudz neprātojot – noderēs praktiskajā dzīvē vai ne, pavērt viņam tik plašu garīgo apvārsni, ka viņš pats varēs izlemt, kāda būs viņa dominante. [..]
Cilvēku tā vispirmām kārtām nevērtē pēc tā, ko viņš konkrēti sasniedzis [..], bet pēc tā, kas viņš ir, kāds viņš ir kā personība.
***
Mana māte bija izdaudzināta skaistule [..] Taču, kā ne reizi vien dzirdēju runājam, viņas neatvairāmās pievilcības avots bija ne vien fiziskais skaistums, bet arī neikdienišķā personība. [..] Mamma bija izglītota, mākslu, mūziku un dzeju aizrautīgi mīloša, bija asprātīga, ironiski zobgalīga sarunu partnere. Tikai paaugoties sāku saprast, cik dzīvības pilna, cik vitāla un magnētiska viņa bijusi. Saskarsme ar manu māti bija viegla un rosinoša, tā cilvēkos radīja prieka sajūtu. [..]
Viņa nebija fotogēniska, kamera viņu nemīlēja. Nekad, nevienā fotogrāfijā viņa nebija līdzīga pati sev. [..] Varbūt arī tāpēc kino kā profesija, kaut vai kā interesants laika kavēklis viņa bija pilnībā vienaldzīgs.
***
Tikai daudzus, daudzus gadus vēlāk pilnā mērā apzinājos, ka tēvs savu mūžu, savu patieso zinātnieka un pētnieka aicinājumu ir ziedojis ģimenei. [..] Viņš stoitiski ikdienā pelnīja naudu, ko mamma kaisīja pa labi un pa kreisi. Vēl šodien man acu priekšā ir mazais antikvāra safjāna ādā iesietais Marka Aurēlija darbu izdevumu, kas vienmēr atradās uz tēva naktsgaldiņa, kā citiem Bībele. No tā viņš man dažkārt latīņu valodā lasīja izvilkumus. Viņš patiešām bija stoiķis. |
|