Nu, ir ļoti daudz teoloģijas, tai skaitā 20. gs., kur tieši uzsver, ka dievišķais ir kas radikālu, absolūta ārējība, kas ielaužas cilvēka apziņā un dzīvē, ka tur neko nevar darīt, nevar pretoties. Pretstatā mēdz minēt elli kā absolūtās tāpatības vietu, solipsisms, māja, kur visur izkarināti spoguļi.

Pie Viljama Džeimsa var atrast daudzus gadījumus un case studies, kur reliģiskais nav vienkārša sevis pierunāšana. Psiholoģiski šajās reliģiskajās pieredzēs viņš apskata tādas sajūtas kā "overwhelming", "suddenness", "utter alterity", R.Oto raksta par "numinozā baisumu", mysterium tremendum. Visos gadījumos runa tiešām ir par kaut ko ārēju, nevis sevis apvārdošanu.

Kas attiecas uz "attīstītām valstīm" - reliģijām ar to mazs vai pastarpināts sakars, kas attiecas uz utilitārismu, pats saproti, bet kas attiecas uz pragmatismu, tad tieši reliģiju pragmatiskums Džeimsam liecina par to inherent worth un pat par patiesuma vērtību. Taču ar pirmo nav tik vienkārši, Maksa Vēbera slavenākais darbs tieši balstās uz novērojumu, ka protestantu zemes ir bagātākas (bet vai laimīgākas?) nekā katoļu.