Katrā laikā savi modes kliedzieni. Vot šobrīd aspergers ļoti populārs.:)
Tāpēc jau man liekas, ka ar tiem sarakstiem vien nepietiek, lai vispār varētu uzstādīt ko un kā tad neiroloģija risinās un vai vispār vajag un vai tas maz iespējams.

Tā pati depresija. Fuzzy. Pieļauju, ka ir tiešām klīniski gadījumi, kur iemesls ir tīri ķīmisks disbalanss (moš saindējies ar dzīvsudrabu vai kas tml.), bet man domāt, ka vairumā gadījumu cēlonis ir bezjēdzīga tukša dzīve, kuru eskalē moderni tehnoloģiskās ''utopija'' seklums un dehumanizētība, kā rezultātā ar dažāda līmeņa depresiju mūsdienās slimo teju puse Rietumu populācijas. Lieki teikt, ka šādu slimību varēja ''atklāt'' tikai relatīvi nesen, lai gan tā tiek diagnosticēta caur tīru biheivorismu, nevis kādiem objektīviem fizioloģiskiem rādītājiem. Tātad bija vajadzīga noteikta paradigma ar savu kontekstu. Medicīna te atpūšas.
Līdzīgi ar visādiem autismiem - no vienas puses fakaps no sociālā viedokļa, bet citi saka, ka pat baigi labi, jo nah socializēties, labāk caurām diennaktīm nērdot ZTP vārdā gaišās nākotnes vārdā. Nemaz nerunāšu par seksuālām deviācijām.
Tā tīri viennozīmīgi slimība laikam ir tad, ja cilvēks runā ar sienām vai domā, ka ir Napoleons.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, depresija, ADHD un autisms ir pirmie piemēri, kas nāk prātā no nesenā laika. Man interesanti likās uzzināt, ka šādi "atklājumi" nav nekas jauns.

Tas, ka slimība nav diagnoticēta, ja nenozīmē, ka cilvēks ir vesels.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

''Tas, ka slimība nav diagnoticēta, ja nenozīmē, ka cilvēks ir vesels.''

Ir tomēr grūti runāt par objektīvu diagnostiku, kas balstās tīri uz attiecīgās sabiedrības vispārpieņemto viedokli par tāda vai cita uzvedības paterna ''normālību''.

(Reply to this) (Parent)