|
20. Jan 2014|19:46 |
Pilnīgi cita tā tomēr nav, jo līdzīgi arī nolasījās, ka diskriminācija pēc IQ 'būtu vēlama'.
Šobrīd esmu skeptisks pret šādām liecībām, nevis, ka tās būt nepatiesas subjektīvu pārdzīvojumu līmenī, bet ka tās varētu sniegt pietiekami objektīvu ieskatu IQ nozīmei socializācijas procesos. Pirmkārt, jāņem vērā IQ mērījumu validitāti. Otrkārt, es nezinu, protams, kad un kā šādas liecības ir tapušas, kādos apstākļos šie cilveki ir uzzinājuš par savu paaugstināto IQ. Bet, kad kāda grupa tiek izdalīta uz citu fona un nereti ar laiku cilvēki, balstoties uz noteiktām pazīmēm, sāk paši sevi klasificēt kā piederīgus šai grupai (attīstot noteiktus uzvedības modeļus), es atceros par Hakinga 'making up people' (nevēlos noslogot ar linkiem, bet te būs, ja nav jau redzēts http://www.lrb.co.uk/v28/n16/ian-hacking/making-up-people).
Mēs, protams, nevaram nediskriminēt. Es īsti nezinu, kādi varbūt varētu būt citi "šķirošanas veidi". Bet, kad runa ir par diskriminatīviem aizspriedumiem (sauksim "slikto" tā), tad, manuprāt, vispirms būtiski ir nevis pazīmes (ādas krāsa, reliģiskā piederība), bet gan diskriminācijas kritēriji (e.g. labs/slikts/neitrāls), iemesli un mērķi. Līdz ar to, es [analītiski] izdalu diskrimināciju ka kognitīvu funkciju un kā morālu darbību (tas nav tas pats, kas nošķirt it kā nebūtu nekā kopīga). |
|