| |
[26. Maijs 2013|19:04] |
Evolucionārā psiholoģija ir jaunais freidisms. Pie pietiekamas fantāzijas tā var izskaidrot VISU.
Ņemsim, piemēram, pasakas. "Pelnrušķīte" balstās uz dzīvnieku hierarhijā diezgan bieži novērojamu gadījumu, kad rangā zema mātīte (kuru "knābj" visi, kam nav slinkums, kā piemēram abas pusmāsas un pamāte) paceļas rangā, kad viņu seksuāli selektē augstu stāvošs tēviņš. Šajā gadījumā seksuālā selektēšana overraido standarta, sociālo selektēšanu - tas nekas, ka viņa izglītības trūkuma dēļ nemāk uzvesties vai arī vispār nav necik saprātīga, galvenais, ka smuki izskatās.
Tāpat arī Andersena klasiskās pasakas - mazā nāriņa, neglītais pīlēns. Mazākā mērā kailais karalis. Nāriņa veic mēģinājumu paaugstināt seksuālo pievilcību, veicot plastisko operāciju. Te parādās tas, cik svarīga ir šī piemērotā bioloģiskā partnera atrašana, jo nāriņa no daudz kā atsakās, maldīgi uzskatīdama, ka tādējādi šķitīs iekārojamāka princim. Te parādās arī Andresena pārākums par standarta pasaku autoru, jo Pelnrušķīte tikpat labi varētu būt standarta stulbā blondīne, kamēr nāriņas lielā atsacīšanās liekas cēla un signalizē par viņas piemērotību dzimtas turpināšanai. Neglītais pīlēns protams ir par to, ka dažādās vidēs selekcijas kritēriji ir atšķirīgi, kā arī to, ka tie mainās laika gaitā. Selekcija te gluži vienkārši pielāgojas dabiskajai izlasei. Leduslaikmetā: spalvains = skaists, tam beidzoties: otrādi.
Šīs Andersena pasakas, par nāriņu un citas, balstās uz bioloģiskiem instinktiem. Tieši tāpēc arī rezonē tik spēcīgi. Savukārt pasaka par sērkociņu pārdevēju vismaz man likās sentimentāla un nevajadzīgi cietsirdīga. Tagad skaidrs, kāpēc - jo tur tādas bioloģiskās esences apakšā nav. |
|
|