|
1. Apr 2020|21:31 |
Cik aplami. Pie tam pat ne viedoklis, bet percepcija.
Vienīgais iemesls kāpēc vispār iespējama šāda solidaritāte ir savstarpējas vienotas identitātes sajūta, ka mēs esam kopums, kas dzīvo vienā zemē, dzer no vienas akas, kuru izrakuši mūsu senči un tāda vai šāda, mums ir sava pašvaldība par savu zemi.
Ja nekas no šī nav fakts un ir tikai random teritorija, kurā mākslīgi savietotas kopā random ciltis, kas viens otrai neuzticas un negrib dzīvot pēc vieniem likumiem, tradīcijām un administratoriem, notiek haoss. Mēs to brīnišķīgi redzam valstīs, kas nolēmušas ar politisku lēmumu atteikties no nācijvalsts idejas. Viena pēc otras vairojas sociālas problēmas, kas jebkādu iespēju darboties kā vienotam sociumam soli pa solim atņem un rezultāti ir uz sejas. "Progresīvās" valstis netiek galā ar triviālām problēmām, kuras dažas dekādes atpakaļ pat nebūtu uzradušās.
Latvijas neatkarības proklamēšan ar simboliska tā pat kā jebkurš šāds akts, bet tika šādu simbolisku vienošanos rezultātā var rasties funkcionēt spējīga komūna, lai cik tur nebūtu savstarpēju ķorku, korupcijas un ņerkstēšanas par visu šo.
Vienīgais, kam es piekrītu ir tas, ka šādas krīzes kaut kādā ziņā palīdz. Ir bez maz vai vajadzīgas, lai šad tad iečekotu savu dzīvot spēju un attālinātu no pretdabīgām ilūzijām par nemirstību, nebeidzamu labklājību, vispasaules ciematiem (ļoti švaki ar solidaritāti vai jebkādu organizētību pandēmijas sakarā, visas starptautiskās organizācijas ir liekēdīga birokratūru) un marksistu/h+istu utopijām. |
|