| Drupas |
[28. Jun 2011|00:41] |
Daudzas reizes esmu šai vietai braucis garām, dažas reizes pat gājis garām. Tepat netālu. Un tomēr tā ir kā slepenie līmeņi datorspēlē – lai arī tuvu, tepat pazīstamās telpas iekšienē, taču kaut kas jauns, neiepazīts. Skatoties no lielceļa, pilskalns un uz tā esošās drupas izskatās kā sala zaļā pļavā. Meklējot tām pieeju, es šķērsoju kādas mājas iekšpagalmu un pabraucu garām masīvam, plušķainam sunim (par laimi, ķēdē), kas izklausās pagalam saniknots par pēkšņo pamodināšanu.
Pilskalns no šīs puses nepavisam nav augsts. Savulaik ar ūdeni pilnā grāvja paliekas te ir pavisam niecīgas. Pa tukšu durvju aili nedaudz bijīgi ieeju drupu apjoztā četrstūra iekšpusē. Tas ir līdzens laukums, kurā aug zāle, dažas priedītes, un daudz jaunu, ātraudzīgu kociņu un krūmu. Laikam jau tos kāds te periodiski izcērt, citādi pat pārdesmit gadu laikā tie būtu izauguši lielāki (izņemot priedītes, kuras gan ir vecākas). Droši vien koki un to saknes pat šiem palikušajiem mūriem kaitētu. Ziemeļu pusē, kur no mūriem atlicis pavisam maz, kāds zemē ieracis vienkāršu, bet palielu, no diviem kokiem saliktu krustu.
Nedaudz pakāpelēju pa dienvidu sienas augšdaļu. Mūra augšmalā kaļķi ir pavisam nomelnējuši – tas, vietās, kur tie vispār vēl saglabājušies. Ar alpīnismu tomēr neriskēju nodarboties – var sajust, ka daži akmeņi jau tāpat ir kustīgi. Pa asfaltēto ceļu pārsimt metru tālāk aizbrauc mašīna. Ziemeļu pusē pavisam tuvu, pavisam tuvu esošajā laukā strādā cilvēki. Pie mājas, kurai pabraucu garām, stāv traktors bez kabīnes, kaut kur tam pavisam tuvu, lai arī neredzams, darbojas cits traktors. Priedītes un zāle pie tām spēcīgi smaržo pēc saulē sakarsušām priežu skujām un vēl pēc kaut kā cita, patīkama.
Vasaras dienas klātbūtne ir tik uzmācīga un nepastarpināta, ka vedina pilnībā izjust tagadni, taču es samirkšķinu acis un cenšos uz brīdi no tās atbrīvoties. Skatos uz mūriem, un prātā nāk kādas paziņas izmestais, ka gandrīz katras senas pils celšanas laikā tās mūros iemūrēta kāda jaunava. Tā teikt, lai pils labāk stāv. Vai arī šeit? Man skeptiskais prāts gan saka, ka ticamāk izklausītos apgalvot, ka par gandrīz katru senu pili eksistē leģenda, ka tajā iemūrēta kāda jaunava. Grūti iedomāties, ka tādā prakses masveida piekopšana no iekarotāju puses nebūtu izsaukusi lielus iekarotās tautas protestus? Vai tiešām vācieši tos varētu atļauties?
Mēģinu iztēloties, ka arī pirms piecsimt gadiem šie akmeņi stāvēja turpat, kur tagad. Pirms piecsimt gadiem šai pilij jau bija vairāk gadu, nekā šodien vairumam ciemata māju. Cietusi Livonijas karā, tā atkal tika atjaunota, taču mainoties pasaulei, kādā brīdī tā kļuva gluži vienkārši nevajadzīga. Jau Ziemeļu kara laikā no tās bija palikušas tikai drupas, kaut arī citādi ap šo laiku te gāja visai karsti. Uzmanības lokuss jau tad bija pabīdījies nedaudz nostāk.
Mūri nemaz tik daudz neraisa domas par visa esošā nīcību. Drīzāk jau šīs akmens sienas liekas apbrīnojami ilgmūžīgas – ja salīdzina tās ar to celtniekiem, vai arī ar tiem, kuri šim vēlāk pagalmam iedvesuši dzīvību ar savām gaitām. Cik ātri viņi visi ir pazuduši no zemes virsas!
Jā, šie cilvēki... Starp viņiem jābūt arī maniem senčiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka manas mātes vecāki nāk no šī reģiona. Starp celtniekiem, pilij pārtiku un preces pievedošajiem zemniekiem, gan jau arī pa kādam starp pils ļaudīm. Matemātika apgalvo, ka es ar lielu varbūtību esmu pēcnācējs katram tajā laikā šaipusē dzīvojošam cilvēkam, kura pēcnācēji nav pilnībā iznīkuši. Vairāk nekā divdesmit paaudžu starpība nozīmē, ka vienam tālaika celtniekam var būt miljons un vairāk pēcnācēju. Vai mani ar šiem cilvēkiem vieno tas, ka mūsu DNS ir netipiski daudz kopīgu elementu? Drīzāk jau saikne slēpjas tajā mistiskajā pieņemšanas-nodošanas aktā, kas ir katras dzīvības aizsākums.
Ja skatās uz akmeņiem sienās kā uz cilvēku darba produktu, tie kļūst jūtami smagi. Melni granīta laukakmeņi, sensenos laikos ledāja atnesti un morēnas atstāti. Celtniecības laikā no apkārtnes salasīti, pilskalnā uzvesti, mūra augstumā uzcelti, mūrējumā rūpīgi ielikti. Kādas palīgierīces tajā laikā tika izmantotas? Droši vien nekas būtiski darbu atvieglojošs. Lūk, tas lielas akmens... savi simts kilogrami, ja ne vairāk. Kāds bija tas cilvēks, kurs ievietoja šo akmeni tā pašreizējā vietā? Pieredzējis meistars vai arī centīgs māceklis? Vari arī tieši otrādi, akmeni tur pavirši nometis kāds savu darbu nemīlošs mūrnieks. Vai šiem cilvēkiem par darbu vispār maksāja? Vai arī pils celšana bija piespiedu klaušu darbs?
Mana interese par vēsturi, cik nu tā vispār pastāv, balstās tieši uz šādu vēlēšanas saprast pagātnē dzīvojošos un izjust saistību ar viņiem. Man nav tuva ne stratēģijas mīļotāja fascinācija ar kariem un uzvarām, ne vēsturiskās fantasy apjūsmotā kurtuāzās dzīves romantika. Kā šie cilvēki aizvadīja savu ikdienu? Par ko viņi domā, par ko sapņoja? Uz ko cerēja? Kādas vilšanās viņus piemeklēja? Kādas skumjas un pārsteigumi?
Es meklēju pilskalna nogāzes zālē lielas, sarkanas meža zemeņu ogas, izgaršoju tās un domāju par šiem pagātnes ļaudīm. Vai šeit kāds vispār pastāvīgi dzīvoja? Tikai pils apkalpotāji vai arī kāds dižciltīgais? Jūtos tik nožēlojami nezinošs. Varbūt pa šo, vēlāk ar ķieģeļiem aizmūrēto, lodziņu kādreiz skatījās kāda meitene un sapņoja, gluži burtiskā nozīmē, par princi baltā zirgā? Vai arī drēgnajos akmens mūros dzīvojošajiem bija svešas rietumos pasmeltās kurtuāzās tradīcijas, un to vietā viņi baudīja parupjo viduslaiku lauku dzīvi: medījuma cepešus, alu, un piezemētas laucinieku kaislības? Varbūt meitene vienkārši skatījās pa lodziņu un ilgojās pēc kaut kā "tāla, nezināma" un skuma, jo "gribas pārāk daudz uzreiz un neko konkrēti". Vai arī tur bija kāds jaunietis, kurš sapņoja par karavīra slavu? Varbūt vīrs pusmūžā, kurš ilgojās pēc trokšņainās un enerģiskās pilsētas dzīves, vai arī, tieši otrādi, izbaudīja savu brīvību no tās un lauku dzīves vienmuļību un mieru?
Un iebrukums, kurā pils tika papostīta... Vai te notika sīvas cīņas? Vai tepat, uz mūriem gūlās mirušu iebrucēju un aizstāvju rindas? Vai tika lietoti piķa katli un citas viduslaiku jaukās aizstāvības metodes? Vai aizstāvji pameta pili likteņa varā un paši atkāpās bez cīņas, bet Ivana Bargā karapūļi postīšanu veica nevis akla uzbrukuma naida vai atriebes kāres dēļ, bet tīras postīšanas kāres vai smalka aprēķina vadīti?
Pašā drupu augšmalā pāri tukšai loga aile pavisam šaura akmeņu kārta veido slaidu loku. Tā smalkums kontrastē ar pārējām mūra sienām; akmeņi tajā tik viegli un šķietami graciozi pārvar gravitāciju, ka atgādina par brīnišķīgajām Rietumeiropas akmens katedrālēm, ar to tik elegantajām smailajām arkām un "lidojošajiem" atbalstiem. Diez vai šī viduslaiku celtnieku prasme izveidot apbrīnojamas konstrukcijas tikai no akmens nav gājusi zudībā tagad, kad visur tik viegli pieejams tērauds un betons?
Es brīdi prātoju, kādā virzienā doties prom. Negribas vēlreiz traucēt neganto, lai arī ķēdē piesieto suni, tāpēc labāk iešu taisnā virzienā pāri laukam, cerot nonākt pie kāda lielāka ceļa. Ejot tieši pa nepļauto zāli, uzkāpju tuvākā pakalna galā un atskatos uz drupām. Tās ir kā sala zaļā pļavā, kura, šķiet, peld mūsdienu pasaulei pavisam svešā, pati savā laikā. Tad es pamatu, ka pakalna galā zāles ir pilna ar meža zemenēm. Sarkano odziņu pārpilnība zaļo zemeņu lapu un zāles vidū ir skats, kuram piemīt gandrīz erotiska pievilcība. Es nolieku velosipēdu, mugursomu, un ēdu tās, līdz visi ogām bagātākie laukumiņi ir nolasīti. Tad vienkārši atguļos zālē uz muguras un lūkojos debesīs. Līdz sagribas paskatīties, vai kāds paziņa nav ko interesantu ierakstījis internetā.
Tagadne ir atgriezusies. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}