|
29. Maijs 2016|19:31 |
|
Es apzinos savas nostājas slidenumu, jo nereti estētiskais te tiešām spēlē pāri ētiskajam. Man, piemēram, ASV un Eiropas pēckara politika šķiet liels farss (vienīgais sasniegums - PSRS un komunisma detention, taču tas "labajiem" ir maksājis ļoti daudz ētiskajā jomā), un, piemēram, Trampu es redzu kā lielisku epitomu tam visam, man tiešām nav konstruktīvas pozīcijas, nedz Trampā, nedz Brexitā neredzu kaut kādu mesiānisku apsolījumu, man, šķiet, ir svarīgi, ka vienkārši var būt citādāk, taču, diemžēl, es to redzu uz vispārējā vēstures fona (kādi 5000 gadi), un mans skatījums uz vēsturi un cilvēka spējām ir diezgan pesimistisks. Vai loģiski-dialektisks, ja es redzu tēzi, tad jābūt antitēzei, pēdējā laikā Eiropā un pasaulē ir parādījusies antitēze, kas man ir svarīgi kaut vai vēsturiskā procesa dinamikas labad, jo man vienkārši ir metafiziskais pieņēmums, ka cilvēces uzkrātās pretunas un sarežģījumi ir vienkārši neatrisināmi, tas ir kā spēlēt to kurmju sišanas spēli, kur ar āmuru jātrāpa, kamēr citur izlien vēl vesels bars kurmju. Kamēr citiem šķiet, ka viņi tiešām piedalās brave new world izveidē. |
|