sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu?

ritms kā pelei ritenī, bet tā vajag un tas ir forši

jau divas nedēļas moku recenziju, nevaru, garlaicīgi, nav labi

     

Vakar satiku cilvēku, par kuru biju aizmirsusi. Reāli aizmirsusi, ka man tāds kādreiz 2006.gadā ir paticis. Izrādās, ka viņš joprojām ir par mani 8 gadus vecāks, tātad sanāk, ka, iepazīstoties viņš arī bija par mani 8 gadus vecāks. Lieta gan tāda, ka es nekad nesapratu, vai viņam patīku. Reiz viņam bija lauzta potīte un vedu viņu mājās. Citreiz kaut kur bijām aizgājuši. Bet neko nesapratu.
Tad nu vakar es viņu satieku, izskatās jau tāds pats mīlīgs pēc sejas, un viņš man saka, ka es viņam visu laiku patīkot. Bija jāpaiet tikai 7 gadiem, lai apmainītos ar numuriem.

http://www.youtube.com/watch?v=wF1WzzrLmpk

ārā ir tik skaisti, grēks palikt iekšā

Vai var iemīlēties vairākos cilvēkos vienlaicīgi?

Kāpēc cilvēki recenzijās, kuras publicē (vairāk gan) privātos blogos, bieži vien nenorāda lappuses nr, no kuras citē?
Kas tas par sliktu stilu?

Izlasīju recenzējamo grāmatu un, goda vārds, nesaprotu, kāpēc S.Bricei tā bija jātulko

Pols Eliārs
ES TEVĪ MĪLU

Es tevī mīlu visas sievietes ko neesmu iepazinis
Es tevī mīlu visus laikmetus kad neesmu dzīvojis
Es tevī mīlu selgas elpu un siltu maizes smaržu
Un sniegu kūstošo un pirmos ziedus
Un nevainīgos dzīvniekus ko cilvēks neaizbiedē
Es tevī mīlu mīlestību
Es tevī mīlu visas sievietes ko nemīlu

Ja tevis nebūtu kur sevi redzētu kas mani atspulgotu
Bez tevis acu priekšā klājas klajums tukšs
Starp pagātni un šodienu
Ir bijis viss šis posts un nāves ko es pārvarēju
Bet nespēju es izlauzties caur savu spoguļsienu
Un vajadzēja mācīties man dzīvi pa vārdam vien
Kā aizmirst mēdz

Es tevī mīlu tavu gudrību kas nava mana
Un veselību
Par spīti visam kas ir tikai māns es tevi mīlu
Par sirdi nemirstīgo kam es dodu vaļu
Tu domā ka tu esi šaubas bet tu esi prāts
Tu esi spožā saule kas man sakāpj galvā
Kad jūtos drošs par sevi

Jūsu prāta pasaule aizvien ir spēcīga un brīnišķīga.
- Tur jau tā nelaime. Bībelē ir precīzi pateikts: gars ir modrs, bet miesa vāja. Tā ir nelaime, ka vecumā, kad nekam vairs nederi, galva vēl strādā un tu pats visu saproti. Ja es būtu muļķis, es pieņemtu, kā ir. Bet ... es nevaru.

/O.Kroders, IR #32(122)

Ilgi un bieži ir bijis tā, ka esmu ļoti uztraukusies, ko par mani padomās, teiksim, kaut kādi mani daudz maz tuvie draugi, ja, nedod Dievs, pārāk ekspresīvi uzvedīšos un kaut ko aizvainojošu (varbūt pat neapzināti) pateikšu, pārāk asi atbildēšu vai sākšu pavadīt laiku ar kādu, kas viņiem nepatīk. Bet brīžos, kad ieraugu, ka viņi paši tā spēj un tā nekaunās - darīt visu to, ko es nekad neesmu viņu klātbūtnē darījusi, tad es saprotu, ka kaut kas starp mums nav kārtībā. Un mēs, iespējams, nemaz neesam draugi.

[..] Taču viesnīcas interjera lieliskumu jums, protams, nāksies baudīt komplektā ar viesnīcas pastāvīgo klientu - miljonāru un varbūt pat miljardieru - sabiedrību, kurā šobrīd aizvien pārliecinošāk sāk dominēt bez grūtībām atpazīstamais Krievijas jaunbagātnieku kontingents. Tāpēc var gadīties, ka atrašanās šajā izredzētajiem domātajā skaistuma un greznības valstībā jums īpašu dvēseles komfortu nesagādās - [..]

/G.Grīnuma, "Piemiņas paradoksi", 89.lpp

un runājot par komunistiskajām pieejām - es varbūt varu sākt arī izsūtīt (sev traucējošus) cilvēkus?

vai,vai. Paldies O.K.! Tās ir visādas totalitāras pieejas!

vispār diezgan komunistiski pieeju dzīvei - sadalu to plānos. piemēram, tūlīt sāksies sestais gads no mana sešgadu plāna.

var tikai apbrīnot, ar kādiem augstiem p līmeņiem dzīvo cilvēki. varbūt pie vainas mans jēra raksturs vai stulbā iedoma, ka jāpalīdz tiem, kam trūkst, kam mazāk, kam sliktāk

Šonakt sapnī biju šajā pašā pilsētā, divi viņi bija klāt, divi tik ļoti, bet trešais gāja pretī pa ielu un neatcerējās.

Cilvēks ir kaut ko piedzīvojis, tagad viņš meklē tam atbilstošu stāstījumu - šķiet, ka nav iespējams dzīvot, lai piedzīvotais paliktu nestāstīts, un reizēm es iedomājos, ka varbūt kāds cits stāstīs tieši par to, ko es esmu piedzīvojis.

(M.Frišs, Sauciet mani par Gantenbeinu)

"Ak, tagad tik daudz darba, ka nav laika domāt par to, ko sapņots bērnībā... Vienu varu teikt: neviens no tiem mērķiem vēl nav sasniegts. Viss vēl stāv priekšā, viss sasniedzams."
(Rainis par saviem jaunības mērķiem, 1927.gada 19.maijā)

Kad ir tāda nakts un apkārt neviena nav,
un pa radio visi tikai poliski runā
vai, labākā gadienā, vāciski,
tu noteikti atceries visus radus un tuviniekus.

Lūk, arī es mēģināju, mēģināju, bet nevarēju atcerēties.
Kā tad tā, es domāju, visa dzīve – kā šitas
poļu radio: nekādas cieņas pret pareizticīgiem,
demokrātija, domāju es, dirsā es tādu demokrātiju.

/Serhijs Žadans

Dažreiz man riebjas pašai sava kritiskā un, iespējams, ciniskā pieeja lietām. Biežāk redzu kļūdas, nepilnības, nekā kāroju izteikt kādam uzslavas un laba vēlējumus.