sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu?

"Ko tu tur raksti, dienasgrāmatu?"- jautā dzīvesbiedra māsasmeita.
Izdomāju atsākt pierakstīt niekus taustāma formāta blociņā. Ir mazas idejas par šo to, kāpēc gan tās neizlikt mazā blociņā.

Esmu sailgojusies pēc brīviem vakariem tik ļoti, ka brīvajos vakaros man jau deviņos nāk miegs

Es tiešām rakstu tikai par kautskis ?

Brīvdienas, ak, brīvdienas. Cilvēki ir tik nesavtīgi un labi. Atceros brīvdienas un ir tikai "ak, ak, ak"!
Viens izved ar laivu pa Sedas purvu, cits -- labprātīgi pa slēgtām telpām Cēsīs, kas nav atzīmētas svētku maršrutā.

Lieliska Pasā sanāca! Gribējām cept cūkas kāju, bet tādi laimīgi un čīzīgi aizsēdējāmies hipsterēstuvē un atjēdzāmies, kad tirgus jau slēdzās ciet. Tad nu, kā jau sārtvaidžiem nākas, izlīdzējāmies ar gardu vīnu, vēl gardāku kazas sieru un šādiem tādiem saldumiņiem. Un skatoties Kosmosu. Nākamajā rītā devāmies uz Valmieru, lai nedaudz pastaigātu pa dārgā franču urlas bērnības takām. Vienvārdsakot, we are very amused. We totally are!

Ak!

valūtas daunis

Šodien doties uz darbu sanāca no pavisam neparasta virziena. Ejot pa Ģertrūdes ielu, kādas frizētavas logā ieraudzījām Valsts Valodas Centra (viņš gan šo bija redzējis jau agrāk, ja tagad nemaldos) sertifikātu par klientiem draudzīgu kaut ko -- vidi, kur runā latviski un klientiem ir patīkami tur atrasties.
Kā šāds sertifikāts tur, logā, varētu būt nonācis? Gara acīm redzu, kā VVC inspektorīte aiziet pie savas urāliskās maņikiršicas, un pēc procedūras, atvadoties secina: "Klau, Sveta, tu tak baigais malacis, ka šitā ar mani latviešu valodā runā," uz ko Sveta (šeit var būt jebkurš vārds, kas nāk prātā un ir no austrumkrasta) kautrīgi atbild: "Nu ko, nu ko."

Pēc pāris dienām logā parādās sertifikāts.

Tikai šodien laikam beidzot jūtos gandrīz kā cilvēks. Kā jau daudziem, arī man pirmais janvāris neeksistēja, otrajā un trešajā apzinīgi gāju uz darbu, lai šodien vispār pārgulētu jēgu un pamostos krietni pēc parastā sestdienas mošanās laika. Par to tad arī iedzeram kafiju un skatāmies, skatāmies, kā aiz loga nāk rudens. Tad vēl miglā noteikti asaro logi, bet man vēl aizkari ciet, dzīvoju ar naktslampiņu.

the album leaf - the light

Reinim Tukišam arī bija Movembers?

- Vai tad tu neievēroji to brīdi Mendelsona skerco, kad orķestra vietā varēja saklausīt kalnu garu čukstus?
Patiesībā, - es atteicu, - man vispirms vajadzētu dzirdēt, kā skan kalnu garu balsis.

/H.Kortāsars, Menādas

Martas Asinis - Elektriskā draudzība

izlasīju Kortasāra "Naktī guļot uz muguras". jau otro dienu domāju par to, cik skumjš bija šis stāsts. varētu pat teikt, ka pārdzīvoju. pārdzīvoju par to, ka tas arī varētu kādam būt bijis.

tad tu tā aizbrauc uz dienu vai divām ārpus pilsētas un saproti, ka viss, kas notiek pilsētā, ir muļķības un cilvēki iegūst pavisam citu nozīmi.

Piemēram, man nav zināms, ka kāds būtu pievērsies jautājumam, kā izskaidrot pretrunu, kas radusies aiz norādījuma, ka Melnais bruņinieks ir akls. Abās reizēs, kad viņš parādās, traģēdijas lasītājam vai skatītājam jādomā par aklumu tiešā nozīmē: Pirmajā cēlienā Melnais bruņinieks uznāk, „atspiedies uz vedēja”, piektajā cēlienā „viņu ved kāds zēns”.
Bet, ja Melnais bruņinieks būtu fiziski akls, tad savāda liekas cīņa, kādai Rainis liek risināties starp viņu un Lāčplēsi traģēdijas beigās. Taču jau pirmais Melnā bruņinieka zobena cirtiens ir tik trāpīgs, ka tūliņ ķer Lāčplēša ausi. Kad Lāčplēsis pēc tam noņem no zelta spilvena Gaismas pils atslēgu, Melnais bruņinieks atkal to sacērt.
Pats zīmīgākais: Kad Spīdola, Lāčplēsi sargādama, nostājas viņam priekšā, bet, satrūkusies no Laimdotas kliedziena, pagriežas uz tās pusi, Melnais bruņinieks, „to izlietodams” – tātad redzēdams! – nocērt Lāčplēsim otru ausi.
Arī fantastiskā lugā, kāda pēc sava sižeta ir "Uguns un nakts", tik „redzīgs aklums” nav savienojams ar elementāro loģiku.

J.Rudzītis. Melnā burņinieka tautība. Jaunā Gaita nr. 54, 1965

kā var justies pašpietiekams, dzīvojot kādam uz kakla?

es lasu , lasu jūsu ierakstus, bet man nav par tiem, ko teikt