Blaumaņa laikā droši vien bija tādi paši dirsēji

ļoti patika, kā krievu žurnāliste marija pevčiha nedaudz negaidītā kolaborācijā sev atklāj videospēļu sfēru (ar geoguessr)

DELFI. Varas pozīcijā esoši pieaugušie nedrīkstēs veidot intīmas attiecības ar nepilngadīgiem jauniešiem
DELFI. Goda ģimenes bez maksas varēs nodot azbesta šīferi

Par citiem nezinu, bet man droši vien šo mācību, tā sacīt, šūpulī iegravēja un tā ir tāda, nesēdēšu uz pūra sveces:


NEKAD UN NE PIE KĀDIEM APSTĀKĻIEM (izņemot pavisam ārkārtīgus ārkārtas)
BĒRNIŅ neaiztiec (ar jebkura veida pārmaiņu darbiņu) trīs organizācijas:

1. Latvijas televīziju
2. Latvijas radio
3. Dailes teātri

Pārējo- ja aicina un vajag, tad var, bet šuj ko šūdams, sasien mezglu/ septiņreiz appreci/ nezariņanenolauz/utt. Taču šos trīs: vienkārši nē. Tas nav ārpusniekam iespējams. Punkts.

Un man žēl tīri personīgi un profesionāli visus tos kuri vai nu šo turpina darīt vai izlikties, ka dara.

un atkal klusi klusiņām ir cēlušās pārtikas cenas
pavisam vēl nezen standarta 450 gr (pat ne 500ml) dzeramais bio lakto (bez garšiņas) ar atlaidi maksāja 99 centus. tagad jau 1.39 eur
un fasētās ķekavas c''alu filtejas jau ir pāri 10 eur/kg!
pavisam vēl nesen ap 10 eur/kg bija liellopa cena...

šodien autobusa pieturā redzēju jaunu meiteni
kas bija tērpusies tādā diezgan atvērtā dekoltē blūzē vai krekliņā, es tur nesaprotu atšķirības
viņa ēda šokolādes saldējumu uz kociņa

un pēkšņi viss šis šokolādes un saldējuma masīvs no kociņa nokritā lejā, punktā
tur, kā lai to labāk pasaka, kur zviedru pussargs jasins aijari nesen precīzi trāpīja starp vārtu stabiem
rezultāts 1:0, lai arī šajā gadījumā jau tenisa ciparos 15:0, gandrīz geim set matč

vispār nekādas seksuālas objektivizācijas, kam gan negadās

Rītdien būs apritējusi nedēļa kopš manas jaunās autovadītājas karjeras sākuma - pa šo laiku esmu izbraukājusies uz laukiem, uz pilsētu pa visādiem veikaliem, treniņiem un kafejnīcām, sestdien arī brauciens uz Valmieru bērnelim uz pirmo futbola turnīru, pēc kam vēl lielais rimi (makaronu ēdājiem vajadzēja sapirkt visu veidu makaronu krājumus pa akcijas cenām), un pamaldīties mazliet pa Valmieru, jo es biju aizmirsusi tās specifisko ģeogrāfiju ar veselu vienu tiltu pāri upei, un nezin kāda iemesla pēc nebraucu pa taisno uz estakādēm, bet gan izbraukalējos pa visādām mazieliņām (pa kurām kursos biju braukusi kādas reizes 10, līdz ar to atcerējos visas bedres un ceļazīmes), līdz nokļuvu atpakaļ pašam centram un tam tiltam.
Kopumā jau reāli forša brīvība, kas pilsētas apstākļos dzīvojot nav aktuāla pat ne mazliet, bet šādos mazmiestos gan ir ļoti svētīga.
Par aktuālām visādām parkošanās lietām - sanāk, viss sanāk, laikam autobraucēja izjīuta un gēns tomēr ir labi pārmantojies.
Un kad cienītais vienā reizē man kaut ko sāka stāstīt par riteņu pagrieziena leņķiem un stūres grozīšanu, nepārliekot rokas, tad es varēju atbildēt tik to, ka es par šīm lietām vispār nedomāju, tās vienkārši notiek un kā kurā reizē sanāk, tā es arī daru.