mans garastāvoklis tā lēkā no vienas galējības uz otru, varētu padomāt, ka esmu stāvoklī vai atkal 14 gadus veca. hormoni plosās. tagad to vien gribās darīt kā ķiķināt, sajūta.. apreibusi.
ģenētikas eseja neiet uz priekšu. a man tik ķiķināt.
kā sāku kārtīgi piestrādāt pie savas ģenētikas esejas, tā sapratu, cik smieklīgi vienkārši ir noteikt socio-kulturālos iemeslus recesīvo ģenētisko slimību izplatībai dažādās kultūrās. tas ir viegli. paskatieties uz Āmišiem. paskatieties uz pakistāniešu imigrantiem Lielbritānijā. vismaz 60% apprec savas māsīcas un brālēnus. lielākā daļa apprec tuvākus vai tālākus asinsradiniekus. tad ta brīnums, ka regulāri satiekas recesīvie gēni, piem, Āmišu kopienās izplatītais.. dwarfism (tilde netulko, vai pareizais tulkojums būtu rūķisms?).
hihi.
drīz pabeigšu.
urrā!
te nu aiziet mana pēdējā eseja manā pirmajā universitātes gadā. būtu jānosvin kaut kā, bet man diemžēl ir tikai piens. un pusapēsta pica, un čedaras siera cepumi. junk food ir absolūti vitāls eseju rakstīšanā.
"we came, we saw, we conquered. and then we built a massive cathedral so you wouldn't forget it."
viduslaiku vēstures pasniedzējs, runājot par kristiešu ekspansiju viduslaikos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
