čīkstuļa pieraksti

atcerieties, kad sūdzējies par saviem draugiem?
ierakstus ārā nedzēsīšu, tas būtu nožēlojami, bet.. es tomēr tik ļoti reizēm mēdzu kļūdīties, domājot par cilvēkiem. varbūt es vienkārši par daudz mēģinu izdomāt, un aizdomājos līdz sviestam.
patiesībā, tagad, no attāluma skatoties, man mājās ir saujiņa fantastisku draugu. draugu, kas neaizmirst, draugu, kas, es zinu, ilgojas pēc manis. un pēc kuriem es arī ilgojos. un ar kuriem telefonsarunas tagad vairs nav īsākas par 40minūtēm. cik ļoti tomēr to, kas tev bija (ir) mājās, var novērtēt tad, kad vari paskatīties uz to no attāluma. cik patiesībā es esmu veiksmīga, cik patiesībā viss ir labi. un šis vienkārši ir pārbaudījums. zinu, ka to arī var neizturēt. bet man vismaz paliks atmiņas par fantastiskiem gadiem PIRMS manas aizbraukšanas uz angliju. un pēc atgriešanās var sākt veidot jaunas atmiņas. varbūt ar tiem pašiem, varbūt ar jauniem draugiem. tad jau manīs. bet man pagaidām ir tik daudz, pie kā atgriezties.
ārā uguņošana. un es skatos jane eyre BBC ekranizāciju, ēdu saldējumu un skaitu dienas, līdz varēšu atgriezties mājās.

un stāsta, ka ar "un" sākt teikumu neesot labais stils.
un tā. un šitā. un vēl viskautkā.
rāmjos ielien tikai neinteresanti cilvēki. ne slikti, bet neinteresanti.

sestdienā pirms manas aizbraukšanas, bijām laukos, lai apdarītu dažādus dārza darbus un lai es varētu pateikt atā vecmammai (apzināti nezizmantoju vārdu atvadīties). ar mammu izdomājām pabraukāties ar riteņiem, jo ārā bija jauks un silts laiks, īsta atvasara. braukājām kādu pusstundu, līdz ienāca prātā doma aizbraukt līdz tuvējam ezeram, kurā nebija būts vismaz 3gadus.
ezers meža vidū, apkārtesošo koku lapas visdažādākajās un visspilgtākajās rudens krāsās. ezera virsma kā spogulis, un saules stari atmirdz ūdenī. braucām apkārt ezeram, pusceļā sagribējās pataustīt ūdeni. diezgan silts. braucām tālāk, un tad es sajutu ūdens smaržu. nu jūs taču ziniet. ne jau jūras ūdens smaržu (kas arī ir patīkama), bet tieši ezera ūdens smaržu.
tikko sailgojos pēc šīs smaržas. nezinu, vai tas ir tāpēc, ka runājos ar mammu pa telefonu vai tāpēc, ka lasīju blaumaņa noveli. varbūt abi. bet varbūt vienkārši sailgojos pēc ūdens smaržas. tāpat.
nākamvasar noteikti nopeldēšos tajā ezerā.

jūs taču visi ziniet, kā ir tad, kad atcerās spēcīgas fiziskas/emocionālas sāpes. piemēram, es, atceroties kā 9gadu vecumā appluacēju kājas, uz brīdi atkal sajūtu tās sāpes tieši tajās vietās, kur apdedzinājos.
tikko atcerējos, kā raudāju, pirms iekāpšanas lidmašīnā. šķiet, tik gauži nekad nebiju raudājusi, un tajā pašā laikā nebiju jutusi savu ķermeni tik vienotu - ar asarām nāca fiziska sāpju sajūta. man liekas, tā jūtas, kad "salauž sirdi". varbūt man drusciņ salūza tajā brīdi. varbūt ne sirds, bet kaut kas salūza. un mamma sāka raudāt. brālis teica, lai vismaz viņa neraudot. viņa teica: "es nevaru, ja viņa tik gauži raud." atcerējos to brīdi, un atkal tā lūšanas sajūta kaut kur pakrūtē.
redz, kā var. visspēcīgākās emocijas VAR izdzīvot vēlreiz. arī vispriecīgākos brīžus atceroties, tak, gribot negribot, smaids sejā parādās un pulss nedaudz uzsitas, vai ne? un uz mirkli var sajust TIEŠI to sajūtu. mirklis ir gaistošs, bet.. tak var! :)