čīkstuļa pieraksti

jūs taču visi ziniet, kā ir tad, kad atcerās spēcīgas fiziskas/emocionālas sāpes. piemēram, es, atceroties kā 9gadu vecumā appluacēju kājas, uz brīdi atkal sajūtu tās sāpes tieši tajās vietās, kur apdedzinājos.
tikko atcerējos, kā raudāju, pirms iekāpšanas lidmašīnā. šķiet, tik gauži nekad nebiju raudājusi, un tajā pašā laikā nebiju jutusi savu ķermeni tik vienotu - ar asarām nāca fiziska sāpju sajūta. man liekas, tā jūtas, kad "salauž sirdi". varbūt man drusciņ salūza tajā brīdi. varbūt ne sirds, bet kaut kas salūza. un mamma sāka raudāt. brālis teica, lai vismaz viņa neraudot. viņa teica: "es nevaru, ja viņa tik gauži raud." atcerējos to brīdi, un atkal tā lūšanas sajūta kaut kur pakrūtē.
redz, kā var. visspēcīgākās emocijas VAR izdzīvot vēlreiz. arī vispriecīgākos brīžus atceroties, tak, gribot negribot, smaids sejā parādās un pulss nedaudz uzsitas, vai ne? un uz mirkli var sajust TIEŠI to sajūtu. mirklis ir gaistošs, bet.. tak var! :)