The Whole World Waiting

Nils Rune Utsi is the founding member of Slincraze, a rap group from Maze, a village in northern Norway. They rap in Sami, a language spoken by less than 20,000 people. Their goal is to save their language and culture and to fight stereotypes about the people of the region. --BBC

Rapping to preserve a nearly extinct Arctic language

"My body is in Cuba, but my soul is in Africa. It's the African soul that nurtures my body here in Cuba."

They Are We

Originally, the Latin tribus referred to the three (possibly legendary) founding tribes (Titii, Ramnes and Luceres) whose members were collectively citizens of the Roman city-state. Notwithstanding these impeccable origins and the cachet associated with such expressions as the 'Twelve Tribes of Israel', in the eighteenth and nineteenth centuries colonising Europeans applied the word 'tribe' indiscriminately to describe the supposedly 'uncivilised' archaic communities into which the indigenous peoples of Africa, America and part of Asia were divided before the imperial partition. The term was thus applied to distinctive cultural entities, whose members spoke the same language or dialect, generally occupied a common territory, and might or might not acknowledge the authority of a single chief or political leader and so form a more or less clearly demarcated political as well as social unit.
While nineteenth-century Europeans rarely dignified the peoples of 'Dark Continent' with the title 'nation', it is interesting to note that this, as it were, suppressed term should have reappeared in the religious vocabulary of vodu and other similar syncretic Latin American religions where the various gods and spirits, transported with slavery to the new world, are grouped in 'nations'. So, those whom Europeans dispareged as primitive tribes were ressurected as 'nations' (Hausa, Ibo, Guinea, Dahomey, etc.) in this syncretic cosmology.

- I.M. Lewis, Frontier Fetishism and the 'Ethiopianisation' of Africa

Pēc pēdējiem notikumiem, iespējams, Latvijā būtu vērts pievērst uzmanību nacionālismam sadzīvē un ikdienā. Banālais nacionālisms kā perspektīvs pārdomu virziens šeit labi iederās. Līdz šim pārsvarā tā tematika, kas caur runām un darbiem skar un pārklājas ar nacionāliem jautājumiem ir sterila un izolēta. Joki ir nevietā, kā saka. Arī par spīti visiem nacionālās identitātes pētījumiem, eirodzīvēm un rūpēm par kultūras mantojumiem, ikdienas realitāti cilvēkiem neveido dziesmu svētki reizi piecos gados, Latvijas sportistu izlases pasaules kausos, Prāta Vētra pasaulē, Latgola.lv, vai nacionālie svētki reizi gadā. Respektīvi, laikā un telpā ierobežoti procesi ar tiem raksturīgo emociju intensitāti un iepriekšnoteiktām vērtībam un nozīmi. Ar to ir saistīts nacionālisms kā parādes forma, ko piemērot atsevišķos gadījumos, noteikta mērķa sasniegšanai, vai, ko lietot ekstrēmistiem kā identitātes un atpazīšanās zīmi. Atceramies TP jauniešu organizācijas karodziņus atkritumos - tas ilustrē šo domu. Tas karodziņš ir izolēts atribūts, kas neiederas ikdienā. Šādas nacionālisma sociālās izpausmes ir lokalizētas, viscaur politizētas un ietilpst kaut kādā manipulējamā svētuma kategorijā, ja labpatīk. Nacionālisma jautājuma de-politizācija, kas savā ziņā ir pretruna, šādā kontekstā ir tas, kas var potenciāli pamainīt situāciju. Ar de-politizāciju es domāju nacionālisma kā sabiedriska elementa, sociālas kategorijas pieejamību ārpus politizētas vides, visparastākajā pelēkajā ikdienā. Varbūt, ir nepieciešams padarīt latvietību jautrāku un vienkāršāku - vieglāk uztveramu, gan pašiem latviešiem, gan līdz ar to citiem. Peldbikses nacionālā karoga krāsās būtu labs sākums (un potenciāls bieds okupācijas rēgam).

Būs tikai zīmīgi, ka valodu referendumā vēlētāju aktivitāte būs lielāka par aktivitāti pēdējās Saeimas vēlēšanās.

Te nu mēs esam, status quo ir sekojošs - referendums par divvalodību notiks, aģitācijas norisinās abās pusēs, jo pamatā tās ir divas puses. Ikdienas līmenī arī dzirdam cilvēkus sakam, ka problēmas īsti nemaz nepastāv, visiem ir zināmi draugi cittatutieši, visi draudzīgi, vispārīgi ņemot, valoda ikdienā nav (tik liela!) problēma, tikai maza pretruna - refrerendums notiek. Un cilvēki piedalās.
Referendums ir simptoms hroniskai kaitei. Integrācijas jautājumi, kamēr bija iespēja tos risināt un, kas vēl svarīgāk, vispirms noformulēt, tika atstāti novārtā. Šobrīd, kad termins krīze kā tāds kaitinošs piedēklis karājas turpat jebkāda cilvēka aktivitāti raksturojoša procesa galā (politiskā krīze, ekonomiskā krīze, finanšu krīze, sociālā krīze, globālā krīze, morālā krīze utt.), funkcionē kā krāsu sabiezinātājs un viegli indeksē problēmas jebkādas reālas krīzes skarto cilvēku prātos, nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, par, teiksim, valodu krīzi, kas ir nacionāla, kas ir personiskā krīze. 
No vienas puses tāda izpratne, kāda ir, piemēram, turpat jau bēdīgi slavenajam Krišjānim Kariņam par to, kas ir integrācija un tās vēlamie rezultāti, t.i. viņaprāt - asimilācija, ir ilustratīva tai neirotiskajai nacionālpolitikai, ar ko nodarbojas tie, kam integrācijas jautājums ir svarīgs. Pārējiem, izskatās, tas nav svarīgs, vai vismaz ilgi nav bijis svarīgs. Un tad ir otra puse - integrējamā. Sadzīviskā līmenī ir labie piemēri, cilvēki stāsta, bet, ņemot vērā, cik 'veiksmīga' ir bijusi tā integrācija politiskā līmenī, sāsta un iet uz referendumu. Tam, ka tāds referendums notiek, ir iemesls. Tas nav tas pats iemesls, kāds ir Lindermanam. Šis aktīvists to arī nemaz neslēpj: "(...) Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji nav apmierināti ar starpnacionālajām attiecībām." Starpnacionālās attiecības vienotas nācijas, par ko šī persona esot iestājusies arī uz barikadēm, ietvaros? Tā ir visnotaļ savdabīga pamatnostādne interpretācijai par integrācijas politiku un būtībā ir apgriezti proporcionāla Kariņa vizījai par to.
Referenduma iemesls un notikšanas fakts nozīmē to, ka ir liela daļa Latvijas iedzīvotāji, kuri nav sadzirdēti un uzklausīti, kuriem nav dotas adekvātas iespējas izteikties un iesaistīties. Viņu balss tiek pārbļauta no integrētāju un integrējamo 'pārstāvju' ruporiem. Jo, pretējā gadījumā, kur tad visi tie labie cittautieši būtu palikuši šajās nemierīgajās dienās?
Savā slavenajā esejā par dāvanu apmaiņu, Marsels Mauss apraksta pienākumu dot, saņemt un apmainīties (obligation to give, to receive and to reciprocate) kā totālu sociālu faktu, kas ietver un caurauž visas, vai lielāko daļu no sociālajām institūcijām, vienojot ekonomisko, reliģisko, politisko, estētisko u.c. organizāciju. Vēl bez šī pētījuma etnogrāfiskās vērtības, Maussa arguments par pienākumu apmainīties ar dāvanām atklāj vispārināmu sociālās dinamikas pamatprincipu: indivīdi un grupas neizbēgami iesaistās apmaiņas procesos ar reāliem, vai simboliskiem šī procesa objektiem. Neapmainīties nozīmē jaukt līdzsvaru, zaudēt statusu, izlēgt un norobežot, jeb pārtraukt attiecības.
Referendums zināmā mērā arī ir apmaiņas attiecības, tikai tas vieno sabiedrības grupas īstermiņā un ved apmaiņas procesu strupceļā, kaitējot un aizēnojot saliedējošas un apmaiņu uzturošas attīstības perspektīvu.

"So it is that commodity-determined labor is mediated by structures such as that of personhood (and also class) that it itself constitutes. The social relations of capitalism are thus based on a quasi-independent strucuture that stands apart from, and opposed to, persons understood as individuals. Labor, here, as socially mediating activity creates relations among persons which, though social and containing dividual elements, assume a quasi-objective and individualist character [...] The person becomes progressively reified as a self-contained, self-shaping, independent agent. What this means is that a defining feature of capitalism is that the ontological forms, such as labor and the individual, that appear to underlie the social ones (individuals' actions) are not only themselves social but have their sociality disguised. The extension of this view is that an ideology of the person as fully individual is a necessary feature of the form and reproduction of the person in capitalist society."
- LiPuma E., Modernity and forms of personhood in Melanesia

Šādā kontekstā arī etniskās piederības un nacionalitātes kategoriju instrumentalizēšana politiskās manipulācijās ir skatāma kā ievērojami atvieglota līdz ar homo economicus ideoloģijas izplatīšanos. Etniskajām un nacionālajām kategorijām piemīt relatīvattiecīgi un dalāmi raksturlielumi (e.g. segmentary oppositions), kas sociālpolitiskās dinamikas (i.e. "politiskās dzīves") kontekstā indivīdam nodrošina šķietami racionālu un pašsaprotamu izvēli dotā identitātes aspekta jautājumā. Paplašinot augstāk citēto, izriet, ka politiskās piederības izvēles apstākļi arī varētu tikt balstīti pieņēmumā par noteiktu individuālistisku suverenitāti, kas papildus it kā nodrošina personas pamatvērtību. Īsāk sakot, politisko manipulāciju mērķis ir panākt grupu polarizāciju noteiktu ideoloģiju vardā, izmantojot apstākļus, kuros izvēle paš-identitātes jautājumos par piederību noteiktai grupai vienlaicīgi aizsedz šīs izvēles situatīvo un pieņemto raksturu un, iespējams, arī veltīgumu.

Laupīšana, kā jau minēju iepriekš, nav grautiņu iemesls. Tas ierobežo šo notikumu nozīmi un sociālās nestabilitātes indikācijas. Iegansts (cēlonis) bija vīrieša nāve Totenhemā, iemesli ir sociālā nevienlīdzība, arvien pieaugošais ekonomiskais spiediens, pēdejā laika politiskā spriedze, u.c. Marodierisms, manuprāt, šeit ir tikai simptomātiska problēmu manifestācija. Video materiālos var redzēt, ko šie cilvēki dara. Tas neizslēdz iespēju, ka ir daudzi, kam laupīšana ir pašmērķis, bet liela daļa demonstrē atklātu konfrontāciju ar varas pārstāvjiem, nevis nozūd ar ieguvumu. Ir tik pašsaprotami redzēt, kā tipisks dalībnieks medijos tiek attēlots kā neizglītots, amorāls, bezprātīgs utml. (jo konservatīvāks medijs, jo trakāk) indivīds - jā, un?! Tā jau arī ir acīmredzama problēma, kura šobrīd svilst deguna galā, bet joprojām netiek saprasta, vai kā citādi atzīta. Līdzsvaram jāpiebilst, ka BBC šodien tomēr vairākkārtīgi intervēja speciālistus, kas strādā nevalstiskajās un labdarbības organizācijās un kuri sniedza alternatīvu un tik ļoti nepieciešamu ieskatu, kas gruzd aiz sagrautajām fasādēm. Kamēr Londonas mērs vicināja zaļu slotu un teica visai iedvesmojošu runu, radot gandrīz svētku sajūtu, un tā vien liekas, ka nupat jau izdosies paslaucīt visu zem paklāja.

Uz vietējās high street veikalus šodien slēdza jau trijos pa dienu, logiem un durvīm priekšā nolaida dzelzs žalūzijas un restes. Tika izplatīta neoficiāla informācija, ka atkal gaidāmi grautiņi un tie varot sākties jebkur un jebkad.
Radās dažas pārdomas un īss komentārs. Grautiņu cēlonis un iemesls nav viens un tas pats. Ierēdņi medijos uzkrītoši cenšas strikti nodalīt vīrieša nogalināšanu un sekojošos grautiņus, kas šī oficiālā diskursa ietvaros tiek saukti par "bezatbildību un bezprātīgu vardarbību" un "oportūnistisku kriminalitāti". Tomēr, tā vien šķiet, ka fakts, ka tiek izlaupīti veikali tiek izmantots kā red herring, virzot publikas uzmanību uz materiāliem zaudējumiem, un tādējādi ierobežojot iespējas saskatīt problēmas plāšākā perspektīvā. Laupīšana ir gadījuma blakus produkts grautiņiem, nevis otrādāk. Bet uzturēt šādu oficiālo interpretācijas līniju, protams, būtu savi iemesli. Tāpat kā ir savi iemesli tam, ka ielās iziet tik daudzi jaunieši un rīko grautiņus, un arī tam, ka sociālā struktūra un organizācija sāk uzrādīt īpašu nestabilitāti. Varētu arī jautāt, vai aiz šīs organizēšanās, kas notiek izmantojot modernās komunikācijas tehnoloģijas, stāv kādi ieinteresēti aģenti, kas instrumentāli izmanto gadījumu, vai arī tā ir spontāna pašorganizēšanās. Bet īsumā, katru reizi, kad kaut kur izskan apgalvojums, ka notiekošais ir "mindless", tas, manuprāt, zināmā mērā norāda uz "short-minded", vai arī uz rūpīgu aprēķinu.