Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Pēdējās nedēļas jūku ārā pa vīlēm. Depresīvāks par depresīvo. Mani derētu iekaustīt un tad vēl nevar zināt, vai tas līdzēs.
Rīt kārtējais eksāmens, bet es ne sūda vēl neko neesmu lasījusi. Par mācīšanos kā tādu vispār nerunājot. Un man TĀ gribas gulēt, ka varētu uzspļaut eksāmenam un mūžīgi degt elles ugunīs, jo pie tās pasniedzējas jāmācās vēl pāris gadi. Oh joy!

Vēl neguļu. Iemesls - 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8.

That's sick!

Notiek raidījuma par brīnumbērniem skatīšanās.
Es: Mā, kas mani interesēja, kad man bija 5 gadi?
Mā: Nu, nopietna mūzika, kā klasiskā un Queen, un grāmatas..Daudz grāmatu, jā.
Es: Ā, tad jau nekas diži daudz pa šiem padsmit gadiem nav mainījies. Tagad, gan varētu vēl seksu pieķeksēt klāt.

It's been awhile kopš pēdējā šada tipa ieraksta. 185 dienas, ja gribam būt precīzi. Šad tad gan kaut kādu ierakstu uzmetumus uzrakstīju notpadā(ha, ha, ha - vienalag uzskatu, ka tā ir labākā programma, kāda vien ir win sistēmās), kas tagad mētājas uz vaio desktopa.
Tātad izzvejoju no tās kaudzes šo te. Palaboju, papildināju un te nu būs.


Peter Callesen nav vienīgais, kas no papīra veido apbrīnojamus mākslas darbus. Es nezinu, kurš no kura ir špikojis, bet dāņu izcelsmes Ingrid Siliakus(1955 - ) darbojas lauciņā, kuru latviskojot man, droši vien, nākas saukt par Origami arhitektūru, jo Origāmiskā arhitektūra izklausās pavisam smieklīgi, un neko citu daudz maz sakarīgu izdomāt nespēju. Neesmu jau nekāds valodnieks. Man skolas laikā latviešu valoda arī diez ko nepatika. Labi - novirze no tēmas. :P



( ... tālāk ... )

Atpakaļ pie cilvilizācijas. Kas ir mainījies pa šo laiku?
Nu, mati par strēķīti īsāki un par 200 gramiem blondāki.
Tiku pie jauniem tuneļiem(ak, škvī. tagad tāda daile, ka tik turies.).
Un mana bilžu siena par pāris objektiem bagātāka(paldies freakart & anii, shiry & supernova).
Ak, jā un man pilnīgi noteikti vajag jaunu grāmatplauktu.
Ā. Un Flight of the Conchords otrās sezonas pirmā epizode noskatāma šeit, šeit un šeit.

Sūds ar dziesmu, bet bildītes no smiltīm smukas sanāk.

Life sucks, and then you die.

Twilight. Laikam dzīvē romaņķikas par maz, tāpēc patīk.

Teorētiski spriežot nedēļas lielākā puse pagājusi. Svarīgākajos priekšmetos ķeksīši dabūti(pārējā daļa sesijā). Atliek vēl tikai savu slinko pakaļu aizvilkt uz arhitektu "Mandarīnu vakaru", uzrakstīt matemātikā kontroldarbu un referātu, nodot mākslas vēsturē bilžu čupu, tēlotājģeometrijā uzčinīt maketu un tad jau varēs ar pašceptu piparkūku kārbu un dāvanām padusē sēsties vienīgajā vilcienā, kas dodas uz dzimto miestu, un braukt pie sirdsmīļotajiem vecākiem. Un būt garlaicīgai un apsēstai ar mācībām. Yeah, right.

Sēdēju tajā lekcijā un blenzu uz Van Goga saulespuķu gelznu un prātoju, par to, ko es ar to puiku varētu izdarīt. Vienvārdsakot, vai nu esmu baigi nogribējusies vai nu šamējais man dikti patīk. Tā vien rādās, ka pēc testosterona esmu noilgojusies. :D Cik tad cilvēks var tik strādāt un strādāt. Atpūsties arī vajag, vai ne?

Tu un es izpildīja fanu koris un piedziedāja Māris Ž.

Ak, es nesavtības un filantropijas kalngals! Šodien palīdzēju pendžai Centrāltirgū ierāpties tramvajā. Tagad pilnīgi noteikti silta vietiņa paradīzē man ir nodrošināta. :D

Bet atpakaļ pie realitātes - drīz būšu nograuzusi visus pirkstus.

Gribu to puiku. Par parējo varēs domāt citu dienu. Un punkts.

Viss jau būtu forši un labi. Tikai tāda maza mizantropijas lekmīte. Un galu galā šī nedēļa ir smaga - dzīvoju uz pretsāpju zālēm. Beidzot mana kaite būs mani piebeigusi. Ak, škvī un, ak, škvā. B*e.

Chinese Democracy. Beidzot. Hujeju.

Tie sapnīši par make out ar vienu no kursabiedriem ir kļuvuši pārāk uzvedinoši un regulāri.

Ja fizmatos es biju dīvaina, tad arhitektos mēs visi esam dīvaini un tagad to sauc par stilu. :]
Un, jēēēēēē, man ir pirmā arhitektūras grāmata!!! Buč' mīļumiņam par to.

Visi te apkārt dzemdē vai dzer.

Traļ-ļa-ļā traļ-ļa-ļā. Kļauzūra uzzīmēta. Un ģimenes tradīcijas ievērotas - baltas džinsenes vismaz reizi mūžā jāaplaista ar tušu(pie reizes mājsaimnieciskajiem cilvēkiem uzjautāšu: kā tādus traipus lai tagad dabū ārā? ).
Un ārprāc, cik pašpietiekama esmu. Pati sev taisu traumas moralis.
Un otrs ārprāc ir par to, ka žūpojam. Par daudz žūpojam. Bet dzīve vismaz jautrāka rādās.