Jā, esmu gandrīz visu laiku kopā ar Edgaru, bet jūtos vairāk vai mazāk vientuļi. Pietrūkst man mazo susļiku kompānija, māsa un pārējie. Īstenībā ir tik daudz kā uz sirsniņas, ka es jau tīri fiziski smoku nost. Arī rakstīt varētu daudz, bet spēka nav un arī īsti vēlēšanās nav. Un pietrūkst veco labo laiku. Life Before Man - to laiku. Bet ko tu padarīsi. Dzīve rit uz priekšu un mēs mēģinam iekļauties sabiedrības noteiktajos ietvaros - tēlosim, ka esam normāla sabiedrības sastāvdaļa, jo, ja tevi no turienes izstumj un paliec viens, tu neizdzīvo. Viens nevar.
Tev šodien brīvdiena pēc maniem aprēķiniem, ne?
Velns. Kāds man šodien besis vispār te sēdēt darbā.