Šodien redzēju kādus 8 savus ilgi neredzētos kursabiedrus. Izskatās mazliet vecāki un nopietnāki nekā pirms 4-5 mēnešiem. Dažiem tāpat kā man laikam nav laika aizet pie friziera, jo krietni pagarus mateļus ataudzējuši. Un viņiem joprojām no manis tā kā drusku bail. It sevišķi, ja es ar viņiem to vienarpus gadu tā neesmu runājusies un tagad tā sirsnīgi pamāju un pasveicinu.. :D Jāsaka, ka pēdējā laikā audzinu sevi no nekā nebaidīties. Tādejādi kļūstu diezgan neemocionāla. Vienīgi sajūsmas emocijas nespēju apspiest. Tad lēkāšanu uz vietas pavada sajūsmināti pīkstieni no manas puses. :] Bet dzīve tomēr ir sūdīga.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
ganeshaNu,salut oponētu, ka viss atkarīgs no mums pašiem. Zināma taisnība viņai ir, bet kaut kā pārāk nogurdinoši labot to, kas nenotiek pa prātam.
- mindboundTas ir nogurdinoši. Lielā mērā tādēļ, ka process līdzinās akmens velšanai kalnā à la Sīzifs.