Es mīlu visus cilvēkus. Pat urļikus. Man patīk viņus analizēt un palikt zem mikroskopa kā tādus kukainīšus. Un katrs ir citādāks. Ar savām mazajām ciešanām un nelaimēm. Reizēm tik patētiski, ka uzdzen skumju. Bet man noteikti nepatīk, ja kaut ko tādu dara ar mani. Man patīk tomēr uz visu skatīties no malas. Novērotājs, kas neizsaka nekādus spriedumus un nekur neiejaucas.
Vienreiz pastā stāvēju rindā, netālu tādi urlīgi krimināli onkoļi sarunājās. Un zini, tāds fantastisks melnais humors sprēgāja un vispār, viņi bija tik ļoti CITāDāKI... Likās ļoti interesanti... Nākuši no pilnīgi citas pasaules, un, ja atmet visus stereotipus, ļoti iespējams, visai forši čaļi. Traki gribējās ar viņiem iedraudzēties, bet domāju, ka tas nebūtu bijis iespējams...