Mana māsa ar maniem kursabiedriem atrod labāku kontaktu pusstundā nekā es vienu ar pusgadu. Bet tā jau ir - ģimenē esmu nerunīgākā. Runāju tad, kad, manuprāt, ir nepieciešams, nevis kuļu tukšus salmus..
Ar mani ir līdzīgi. Un atkal no jauna pārsteidz, ja kāds jautā, kāpēc gan esmu tik nerunīga un noslēgta. Es neesmu, man vienkārši nav ko teikt. Un, ja nav ko teikt, tad taču labāk paklusēt.
Nu ja. Mani tad mēģina pārliecināt, ka jārunā, ka vajag izteikt viedokli utt. Kāda gan viņiem daļa gar manu viedokli? Manas domas ir tikai manas. Un tas jautājums "Kāpēc?"..grr.. bezmaz gribas atbildēt ar bērnišķīgo "Tāpēc.".
Un tas jautājums "Kāpēc?"..grr.. bezmaz gribas atbildēt ar bērnišķīgo "Tāpēc.".