Es brokastu beigās apēdu citrona šķēlīti. Izēdu no vidus, izgriezu otrādi neskarto miziņu un uzmanīgi uzstīvēju uz rokas. Izrādījās, ka citronu miziņas ir nedaudz elastīgas. Tas nebija milzīgs mutējis citrons, un man nav pretdabīgi un neproporcionāli mazas rociņas, bet tā nu ir sanācis - man ap roku ir netraumēta citrona miziņa, kas smaržo visu laiku. Es gaidu, kad tā sakaltīs. Gribu zināt, vai tad tā arī smaržos. Dzeltenā krāsa man nepavisam nepatīk, bet tas nekas. Citroniem es visu piedodu. Tagad tā vien gribas sameklēt vēl kādu citronu, sagriezt šķēlītēs un uzmaukt tās uz rokas. Man garšo citroni. Vakaros es tos ēdu tāpat kā daži cilvēki ēd ābolus - ams, ams, ams un vairs nav. Ņams. Kad es biju maziņa, sametu puķupodā pie kaktusa citronu sēkliņas, cerot, ka nākamajā rītā būs jau uzdīdzis mazs citronkociņš. Nekas no tā nesanāca. Es augiem nekad neesmu patikusi. Manā istabā ir jauks, garš staipekņaugs, kuram ir divas ļoti garas stīgas, vismaz trīs metru, bet viena stīga ņēma un nokalta. Tagad no griestiem karājas tikai viena. un tajā arī neaug citroni. Un vēl uz manas palodzes ir liels, jauks gumijkoks. Drīz tam nepietiks vietas uz loga. Kad bija lielie mīnusi ārā un es gribēju mazliet pavēdināt savu istabu, daudzas lapas nokalta. Nabaga gumijkoks. Blakus gumijkokam ir mazs kaktusiņš. Nu labi, tas kādreiz bija mazs, kādus piecus cm no podiņa. Tagad tas ir vismaz trīsdesmit centimetrus garš, tāda ķeska, kura ir sadalījusies posmiņos, cik tas katru gadu ir izaudzis. Sākumā viņš vispār neauga. Es to nopirku kaut kādam skolas trešās klses uzdevumam, kur mums vajadzēja kaut kādu istabas augu, tas maksāja puķu veikalā divus latus. Piektajā klasē es izdomāju, ka tam ir pārāk mazs podiņš, un piespiedu mammu nopirkt mazliet lielāku, gaišzilu ar zilonīti. Zilonītim ir kaut kāds paklājs uz muguras un tas no snuķa laista mazu puķīti. Uz gultas aiz spilveniem sēž un skatās uz zilonīti divi tīģeri un trīs pandas. Uz plaukta blakus angļu grāmatām sēž un baismīgi glūn maza, klasiska sunīte ar divām maigi rozā bantēm un garām, matainām ausīm. Viņa blenž virsū. Viņa ir mīļa. Pie puķu lampām, kuras nedeg, jo ir sačakarējies transformators vai kaut kas tāds, karājas divi mazi lācīši, viens tumšbrūns, otrs bēšs. Un vēl pie lampām ir piesprausts lielais Knaģis, kuru mamma uzdāvināja Ziemassvētkos. Plauktā ir ietriekts nazis, kurā karājas vēl divi lācīši, kuri ir smaidīgi un no ļoti jauka materiāla. Viens aiz ķepiņas karājas otram pie pēdas. Vēl ir krāsains lācītis pie krāsainas griestu lampas. Viņš sēž šūpolēs un augšā ir krāsains saulessargs. Lillā, zaļš, sarkans un dzeltens. Visa pārējā istaba ir diezgan neitrāli un patīkami zaļa. Es pati krāsoju griestus. Gaiši zaļus. Un palīdzēju krāsot tapetes ar dēļu faktūru. Vakar es vispār negribēju ēst, vienkārši nebija apetītes. Vienkārši negribējās. Zemūdenes ir briesmīgas, bet interesantas. Es gaidu, kad sakaltīs citrona miziņa.