Es sevi esmu pasludinājusi par nežēlīgi aizņemtu un tagad jau labu laiku laiskojos. Bet vainas apziņa vēl pastāv - tā vietā, lai šodienu pavadītu apzinīgi strādājot pie projekta, es nevis vārtījos visu dienu, bet gan pavārtījos līdz vieniem un tad sakārtoju istabu. Nu, to, kas traucēja pārvietoties, tā ir nekārtība. Pārējais mudžeklis ir normāli.

Un es atklāju, ka šūpuļtīkls vēl nav jānoraksta kā istabā neielienošs. Kopš man ir jauna gulta, nebiju mēģinājusi to piekabināt atpakaļ, bet tagad es zinu, ka meditācijas placītis vēl ir pieejams. bet šauri paliek gan.

Un vispār, pa šo laiku, kurā es sevi biju pasludinājusi par pārāk aizņemtu, lai rakstītu cibā, notikuši veseli daži sīkumiņi, kurus vispār atceros. Es esmu tapusi sašocināta! Veselas divas reizes! Pirmoreiz, kad kaut kāda mašīna sāka ne no šā, ne no tā slīdēt pa piecu metru platu sniegainu zālāju MAN VIRSŪ (urā, visi aplaudē manai superreakcijai, kura palēcināja mani desmit un vēl desmit centimetrus malā pēdējā mirklī) un es pēc tā normāli (ok, pirmā vieta, kuš) uzrakstīju angļu valodas olimpiādi. Otrā lieta, kas mani sašocināja, bija, ē, mūsdienu jaunatnes manieres :) es skolā sēžu uz mazajām kāpnēm un zīmēju, cilvēki normāli tiek man garām, bet te pēkšņi man iemet ar saņurcītu maisiņu, lai pievērstu manu uzmanību un varētu pateikt, ka es forši zīmējot. Iemeta ar maisiņu! Velnsparāvis, kādi tirliņi.

Ok, es esmu tieši vai netieši saslavējusi sevi, bet es tiešām jūtos normāli. Harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli! :p Tagad pāris stundiņas tiešām pastrādāšu pie projekta, pamācīšos ķīmiju un ģeometriju rītdienas kontroldarbiem un tad iešu gulēt. (Patiesībā es apēdīšu biezpiena sieriņu un iešu gulēt.) Aidā, uz Čučumuižu!