Var.
Bet vai vajag?
Man bija ļoti laba ziemassvētku sajūta šogad. Par spīti tam, ka neizsūtīju nevienu apsveikuma īsziņu, epastu vai vēstuli draugos. Par spīti tam, ka dāvanu meklēšanai veltīju krietni īsāku laiku, nekā to saiņošanai (kas, pateicoties auduma, nevis papīra izmantošanai, arī aizņēma ne īpaši daudz laika) - un vispār, dāvanu funkcija bija tikai dekorācija zem eglītes un atrakcija ziemassvētku vakarā.
Ziemassvētku sajūta ir baltos kokos pret melnām debesīm.
Ziemassvētku sajūta ir runīgajos vafeļu un karstvīnā grauzdēto mandeļu tirgotājos Doma laukuma tirdziņā. Ziemassvētku sajūta ir raganas burvju dzērienā, caffe-latte un zaļajā tējā.
Ziemassvētku sajūt ir pārdomās 'un kam es tagad varētu nopirkt šo grāmatu, kurš neapvainotos, ka dāvinu grāmatu, kuru gatavojos piesavināties' (jo 11 Ls par grāmatu, kura jau ir izlasīta sev ir žēl. Lai gan es vispār grāmatas latviski nespēju nopirkt, ko nu tur taisnoties par cenu).