· ***Akašas✽Ieraksti***

Mani pašu diezgan daudz nodarbina attiecību ar cilvēkiem kontrastaini duālā daba. No vienas puses ir ļoti pozitīva pieredze, kad kontakts ar citu cilvēku atbalsta, iedrošina, palīdz - padara dzīves pieredzi daudz labāku. Bet tajā pat laikā no citiem cilvēkiem var saņemt vissāpīgākos dzēlienus, konfrontācijas, pat atteikumus un "norakstīšanu", kad man tiek piespriesti spriedumi un izlemts mans liktenis. Un aktuāls ir jautājums, kā veicināt pozitīvo reakciju un izvairīties no negatīvās. Nepieciešamība būt "pieņemamam". "Spēlē savu lomu, dari, ko tev liek, un viss būs kārtībā. Apkārtējie cilvēki novērtēs tavus centienus iekļauties un vienmēr būs pretīmnākoši." Bet, nepakļaujoties un nesamierinoties ar man atvēlēto lomu, es radu problēmas un apgrūtinājumu pārējiem cilvēkiem. Bez tam es izrādītu necieņu pret pārējiem cilvēkiem, kuri "upurē" daļu no sevis pieņemamā dzīvesveida dēļ. tādēļ pārmetumi, konfrontācijas ir pamatotas un ataisnojamas. Tā nu no manis sagaidīja būšanu pieņemamam. Pat radīja iespaidu, ka būt pieņemamam ir mana dzīves jēga. Tā ir mana dzīves misija. Norma. Un jebkas, kas man traucē, neļauj vai liek izvairīties no "pieņemamības" sasniegšanas un/vai saglabāšanas, tiek interpretēts kā mana neizdarība un/vai pārkāpums. Nav attaisnojuma tam, ka es neizpildu pieņemamības kritērijus. Jebkuri cēloņi tiek interpretēti kā nolaidība, neizdarība, sliktu rakstura īpašību izpausmes, vājums, gribasspēka trūkums utt.
Rezultātā es pats izjutu spiedienu būt pieņemamam. Un neuzdrošināties runāt par saviem pārdzīvojumiem, jo vienmēr bija liels risks, ka citi cilvēki neieklausīsies un nepalīdzēs man, bet tieši otrādi - konfrontēs mani un padarīs manu situāciju vēl nepatīkamāku. Cik reizes nav bijušas, kad es, mēģinot gūt sapratni no apkārtējiem cilvēkiem par saviem individuālajiem kreņķiem un pārdzīvojumiem, saņemu paziņojumu, ka visiem apkārtējiem cilvēkiem ir daudz smagāka situācija un daudz lielāki pārdzīvojumi. Ka rezultātā man ne tikai nepienākas atvieglojumi un atbalsts no citiem cilvēkiem, bet ka es esmu pelnījis sodu par manu kaprīzumu un čīkstēšanu.
Viens konkrēts piemērs no pagātnes. Pāris nedēļas pēc tam, kad es aizgāju no programmētāja darba pēc sadegšanas piedzīvošanas (un mentālo krīzes, jo bija sabrucis mans priekštats par dzīvi, piedzīvošanas), es biju viena radinieka dzimšanas dienas svinībās. Un tika pacelts manas aiziešanas no darba jautājums. Un es no cilvēka, kuru līdz šim cienīju, sāku saņemt neizpratni un pārmetumus par to, kā tas nākas, ka es pats aizgāju no darba (nevis ka mani atlaida) un tagad izvēlējos kļūt par apgrūtinājumu maniem vecākiem. Kāpēc es esmu tāds egoists un nedomāju par saviem tuviniekiem. Tās svinības beidzās ar škandālu, izirušām attiecībām, manām dusmām un asarām. Un pēc tam vairākkārt no šī paša cilvēka es saņēmu garas vēstules par pārmetumiem un apvainojumiem, kāds es tāds un šitāds. Apgrūtinājums citiem. Slikts piemērs manam pusbrālim utt. Un starp šiem pārmetumiem bija tikai viena rindiņa, kas man liekas ļoti zīmīga. "Es nezinu, kas ar tevi ir noticis, bet tu esi izmainījies (uz slikto pusi)".
Nelāgi sanāca, ka nozīme bija manai neatbalstībai noteiktām normām (vai mana nevēlēšanās iekļauties tajās normās), nemaz nemēģinot saprast, kas un kā man ir. Un visstulbākais ir tas, ka piedzīvotā sadegšana ir rezultāts maniem mēginājumiem dzīvot apzinīgi, par katru cenu, cīnoties par izdzīvošanu ar paša spēkiem.

Vai tu interesējies (ar grāmatu, googles, vai youtube palīdzību) par cilvēka zemapziņu? Par to kā šī zemapziņa mums neapzinoties ietekmē mūsu apziņu, kā rezultātā konkrētās situācijās mums ir konkrēta reakcija un rīcība, bet savukārt pašu zemapziņu ietekmē bērnībā ieprogrammētie uzskati (kuri pārsvarā veidojas bērnībā iegūto traumu iespaidā) par to kas ir pareizi un nepareizi un ka tev ir japielāgojas sabiedrības sistēmai (kura pārsvarā ir kontrolējoša, nosodoša, apspiedoša un personīgi man šķietami neloģiska) un ja tu tai nepielāgosies, tad šajā sabiedrības sistēmā dzīvojošie cilvēki tevi nicinās un pat sodīs.
Kāds ir tavs viedoklis par šo visu manis aprakstīto?

Speciāli informāciju par zemapziņu neesmu meklējis. No savas subjektīvās pieredzes varu teikt, ka zemapziņa ir, viņa mijiedarbojas ar apziņu, ietekmē to. Vēl es teiktu, ka zemapziņa >> apziņa. Varētu teikt, ka 25 sava mūža gadus es nenovērtēju zemapziņu un neapzinājos tās potenciālu un nozīmi. Man dzīvošana/eksistēšana asociējās ar noteiktas dzīves jēgas - paradumu, principu, tradīciju, noteikumu, likumu tt. - ievērošanu. Un man bija iespaids, ka manu būtību, raksturu un izturēšanos nosaka ārējie faktori. Un manas lielākās bailes bija pazaudēt saikni ar šo pareizās dzīves jēgas pavedienu un zaudēt savu būtību. Zaudēt savu cilvēciskumu. Spēju izturēties kā saprātīgam. Palikt trakam. Visu laiku bija spiediens noturēt grožus. Saglabāt vismaz kaut kādu kontroli. Un par visu vairāk nepieļaut haosa iestāšanos. Un tikai momentā, kad es vairs nebiju spējīgs apziņā iespaidu par noteiktu kontroli, kad es uzdrošinājos atlaust tos grožus vaļā, es konstatēju, ka pasaule nesabruka. Es pats nesabruku. Ka es varēju vienkārši izvēlēties neuztraukties par kaut ko, un rezultātā nekas slikts nenotika. Pirmo reizi es sāku novērtēt to, cik maz es ar savu prātu un apziņu spēju diktēt savā organismā. Un to, cik lieliski mans ogranisms bez manis paša vadības spēj lieliski tikt galā. ka nav nepieciešams ar varu iet piespiest iet gulēt. Ka pie noteiktiem apstākļiem ogranisms pats izvirzīs mani miegā, bez nepieciešamības forsēt sevi un satraukties par gulēšanas procesu.
Tas tā, par savas zemapziņas iepazīšanu. :)
Es domāju, ka tieši tāpat kā apziņa, arī zemapziņa veido atmiņas. Tikai dara to daudz lielākā apjomā. Es domāju, ka zemapziņa nepārtraukti reģistrē visu cilvēka piedzīvoto. Visas maņas, sajūtas, reakcijas utt. Un tad instikntu, refleksu veidā ietekmē apziņu. Es nedomāju, ka zemapziņā nozīme ir tam, kas ir pareizi, kas ir nē. Domāju, ka galvenā nozīme ir izdzīvošanai. Un citi cilvēki ar saviem pareizi/nepareizi likumiem dod to bāzi, kas ļauj identificēt un novērtēt savu stāvokli, lai tad varētu veicināt izdzīvošanu un izvairīties no riskiem un sevis apdraudējuma. Man no bērnības panikas piedzīvošana un depersonalizēšanās effekts (sajūta, ka zūd saikne ar realitāti) radīja iespaidu par nāves tuvumu, tādēļ es visu dzīvi jebkuru situāciju, kurā izjutu paniku, automātiski uztvēru kā reālu apdraudējumu sev. Bet man panikas lēkmes mēdza rasties lielos aplauziena un apmulsuma mirkļos. Un man bija sajūta, ka es ar apziņu nespēju kontrolēt savas sajūtas un emocijas, nespēju neko saprast. Man radās biedējoša sajūta, ka es zaudēju spēju novērtēt situāciju un nespēju atškirt vēlamu stāvokli no bīstamā.
Es teiktu, ka zemapziņa ir "programmējama". Un to programmē gan tu pats, gan arī apkārtējie cilvēki (caur tavu apstiprinājumu).