· ***Akašas✽Ieraksti***

Vai tu interesējies (ar grāmatu, googles, vai youtube palīdzību) par cilvēka zemapziņu? Par to kā šī zemapziņa mums neapzinoties ietekmē mūsu apziņu, kā rezultātā konkrētās situācijās mums ir konkrēta reakcija un rīcība, bet savukārt pašu zemapziņu ietekmē bērnībā ieprogrammētie uzskati (kuri pārsvarā veidojas bērnībā iegūto traumu iespaidā) par to kas ir pareizi un nepareizi un ka tev ir japielāgojas sabiedrības sistēmai (kura pārsvarā ir kontrolējoša, nosodoša, apspiedoša un personīgi man šķietami neloģiska) un ja tu tai nepielāgosies, tad šajā sabiedrības sistēmā dzīvojošie cilvēki tevi nicinās un pat sodīs.
Kāds ir tavs viedoklis par šo visu manis aprakstīto?

Speciāli informāciju par zemapziņu neesmu meklējis. No savas subjektīvās pieredzes varu teikt, ka zemapziņa ir, viņa mijiedarbojas ar apziņu, ietekmē to. Vēl es teiktu, ka zemapziņa >> apziņa. Varētu teikt, ka 25 sava mūža gadus es nenovērtēju zemapziņu un neapzinājos tās potenciālu un nozīmi. Man dzīvošana/eksistēšana asociējās ar noteiktas dzīves jēgas - paradumu, principu, tradīciju, noteikumu, likumu tt. - ievērošanu. Un man bija iespaids, ka manu būtību, raksturu un izturēšanos nosaka ārējie faktori. Un manas lielākās bailes bija pazaudēt saikni ar šo pareizās dzīves jēgas pavedienu un zaudēt savu būtību. Zaudēt savu cilvēciskumu. Spēju izturēties kā saprātīgam. Palikt trakam. Visu laiku bija spiediens noturēt grožus. Saglabāt vismaz kaut kādu kontroli. Un par visu vairāk nepieļaut haosa iestāšanos. Un tikai momentā, kad es vairs nebiju spējīgs apziņā iespaidu par noteiktu kontroli, kad es uzdrošinājos atlaust tos grožus vaļā, es konstatēju, ka pasaule nesabruka. Es pats nesabruku. Ka es varēju vienkārši izvēlēties neuztraukties par kaut ko, un rezultātā nekas slikts nenotika. Pirmo reizi es sāku novērtēt to, cik maz es ar savu prātu un apziņu spēju diktēt savā organismā. Un to, cik lieliski mans ogranisms bez manis paša vadības spēj lieliski tikt galā. ka nav nepieciešams ar varu iet piespiest iet gulēt. Ka pie noteiktiem apstākļiem ogranisms pats izvirzīs mani miegā, bez nepieciešamības forsēt sevi un satraukties par gulēšanas procesu.
Tas tā, par savas zemapziņas iepazīšanu. :)
Es domāju, ka tieši tāpat kā apziņa, arī zemapziņa veido atmiņas. Tikai dara to daudz lielākā apjomā. Es domāju, ka zemapziņa nepārtraukti reģistrē visu cilvēka piedzīvoto. Visas maņas, sajūtas, reakcijas utt. Un tad instikntu, refleksu veidā ietekmē apziņu. Es nedomāju, ka zemapziņā nozīme ir tam, kas ir pareizi, kas ir nē. Domāju, ka galvenā nozīme ir izdzīvošanai. Un citi cilvēki ar saviem pareizi/nepareizi likumiem dod to bāzi, kas ļauj identificēt un novērtēt savu stāvokli, lai tad varētu veicināt izdzīvošanu un izvairīties no riskiem un sevis apdraudējuma. Man no bērnības panikas piedzīvošana un depersonalizēšanās effekts (sajūta, ka zūd saikne ar realitāti) radīja iespaidu par nāves tuvumu, tādēļ es visu dzīvi jebkuru situāciju, kurā izjutu paniku, automātiski uztvēru kā reālu apdraudējumu sev. Bet man panikas lēkmes mēdza rasties lielos aplauziena un apmulsuma mirkļos. Un man bija sajūta, ka es ar apziņu nespēju kontrolēt savas sajūtas un emocijas, nespēju neko saprast. Man radās biedējoša sajūta, ka es zaudēju spēju novērtēt situāciju un nespēju atškirt vēlamu stāvokli no bīstamā.
Es teiktu, ka zemapziņa ir "programmējama". Un to programmē gan tu pats, gan arī apkārtējie cilvēki (caur tavu apstiprinājumu).