· ***Akašas✽Ieraksti***

Mani pašu diezgan daudz nodarbina attiecību ar cilvēkiem kontrastaini duālā daba. No vienas puses ir ļoti pozitīva pieredze, kad kontakts ar citu cilvēku atbalsta, iedrošina, palīdz - padara dzīves pieredzi daudz labāku. Bet tajā pat laikā no citiem cilvēkiem var saņemt vissāpīgākos dzēlienus, konfrontācijas, pat atteikumus un "norakstīšanu", kad man tiek piespriesti spriedumi un izlemts mans liktenis. Un aktuāls ir jautājums, kā veicināt pozitīvo reakciju un izvairīties no negatīvās. Nepieciešamība būt "pieņemamam". "Spēlē savu lomu, dari, ko tev liek, un viss būs kārtībā. Apkārtējie cilvēki novērtēs tavus centienus iekļauties un vienmēr būs pretīmnākoši." Bet, nepakļaujoties un nesamierinoties ar man atvēlēto lomu, es radu problēmas un apgrūtinājumu pārējiem cilvēkiem. Bez tam es izrādītu necieņu pret pārējiem cilvēkiem, kuri "upurē" daļu no sevis pieņemamā dzīvesveida dēļ. tādēļ pārmetumi, konfrontācijas ir pamatotas un ataisnojamas. Tā nu no manis sagaidīja būšanu pieņemamam. Pat radīja iespaidu, ka būt pieņemamam ir mana dzīves jēga. Tā ir mana dzīves misija. Norma. Un jebkas, kas man traucē, neļauj vai liek izvairīties no "pieņemamības" sasniegšanas un/vai saglabāšanas, tiek interpretēts kā mana neizdarība un/vai pārkāpums. Nav attaisnojuma tam, ka es neizpildu pieņemamības kritērijus. Jebkuri cēloņi tiek interpretēti kā nolaidība, neizdarība, sliktu rakstura īpašību izpausmes, vājums, gribasspēka trūkums utt.
Rezultātā es pats izjutu spiedienu būt pieņemamam. Un neuzdrošināties runāt par saviem pārdzīvojumiem, jo vienmēr bija liels risks, ka citi cilvēki neieklausīsies un nepalīdzēs man, bet tieši otrādi - konfrontēs mani un padarīs manu situāciju vēl nepatīkamāku. Cik reizes nav bijušas, kad es, mēģinot gūt sapratni no apkārtējiem cilvēkiem par saviem individuālajiem kreņķiem un pārdzīvojumiem, saņemu paziņojumu, ka visiem apkārtējiem cilvēkiem ir daudz smagāka situācija un daudz lielāki pārdzīvojumi. Ka rezultātā man ne tikai nepienākas atvieglojumi un atbalsts no citiem cilvēkiem, bet ka es esmu pelnījis sodu par manu kaprīzumu un čīkstēšanu.
Viens konkrēts piemērs no pagātnes. Pāris nedēļas pēc tam, kad es aizgāju no programmētāja darba pēc sadegšanas piedzīvošanas (un mentālo krīzes, jo bija sabrucis mans priekštats par dzīvi, piedzīvošanas), es biju viena radinieka dzimšanas dienas svinībās. Un tika pacelts manas aiziešanas no darba jautājums. Un es no cilvēka, kuru līdz šim cienīju, sāku saņemt neizpratni un pārmetumus par to, kā tas nākas, ka es pats aizgāju no darba (nevis ka mani atlaida) un tagad izvēlējos kļūt par apgrūtinājumu maniem vecākiem. Kāpēc es esmu tāds egoists un nedomāju par saviem tuviniekiem. Tās svinības beidzās ar škandālu, izirušām attiecībām, manām dusmām un asarām. Un pēc tam vairākkārt no šī paša cilvēka es saņēmu garas vēstules par pārmetumiem un apvainojumiem, kāds es tāds un šitāds. Apgrūtinājums citiem. Slikts piemērs manam pusbrālim utt. Un starp šiem pārmetumiem bija tikai viena rindiņa, kas man liekas ļoti zīmīga. "Es nezinu, kas ar tevi ir noticis, bet tu esi izmainījies (uz slikto pusi)".
Nelāgi sanāca, ka nozīme bija manai neatbalstībai noteiktām normām (vai mana nevēlēšanās iekļauties tajās normās), nemaz nemēģinot saprast, kas un kā man ir. Un visstulbākais ir tas, ka piedzīvotā sadegšana ir rezultāts maniem mēginājumiem dzīvot apzinīgi, par katru cenu, cīnoties par izdzīvošanu ar paša spēkiem.