| Audzinu raksturu! |
[Apr. 7th, 2010|10:58 pm] |
Biezas, stikla sieniņu krūzes, iespējams, ir labākais, kas jebkad ir izdomāts tējas dzeršanai. Stikls ir patīkams gan tīri vizuāli, gan taustāmi, turklāt, tad, kad tēja vairs neplaucē tavu mēli un lūpas, bet atstāj vien mīlīgu siltumu kaut kur barības vadā, ir īstais brīdis pie krūzes sieniņām sildīt plaukstas. Tas man ļauj izvairīties no visa-kā knibināšanas un bakstīšanas, kam es tīri automātiski pievēršos, kad manas rokas nav nodarbinātas ar dajebko citu, vienlaikus radot sarunu biedram maldīgu iespaidu, ka man nav interesanti, ka man viņš riebjas un pēc pusstundas viņa nošņāptā galva jau būs aprakta zem mana kroplā pīlādža, kopā galvām no tiem, kas gāja šo pat taciņu pirms viņa, lai arī patiesībā laikam esmu nevietā muzikāls, cenšoties ar pirkstiem piešķirt savādu ritmu itin visa aiztikšanai. Šoreiz gan biju galants, sildīju plaukstas un klausījos Artūra vispārinājumos par dzīvi.
"Un tā, vispār mums te pilnīgs pi**ets būs. Nevajag būt pārgudram lai to saprastu, pietiek vienkārši ar cilvēkiem parunāt.. Ai, esi gatavs?", viņš noprasīja un es atbildēju ar pieklājīgu galvas mājienu. Abi divi piecēlāmies no pelēkā granīta rakstā laminētā skaiduplāksnes galdiņa uz hromētā tērauda kājām, kurš kopā ar mētāliskajiem krēsliem atsauca atmiņā vidusskolas kafejnīcas un pagalam neiederējās kopumā omulīgajā virtuvē, devāmies pa astoņus manus soļus garo gaiteni, kamēr es ar skatienu izteicu atzinīgas domas par sarkanbrūn-balto piekaramo griestu rakstu, īpatnēji sīkajiem gaismeklīšiem un kopumā mājīgo noskaņu. Malacis, Artūr, ja nu tu to pats taisīji, es apņemos kādreiz tev to uzprasīt.
Ar strauju pagriezienu pa labi iegāju spoži apgaismotajā blakustelpā un, jau pārzinādams savu lomu procesā, apsēdos lielajā, mīkstajā, istabas centrā esošajā krēslā, kurš teju acumirklīgi mainīja formu un tā vietā, lai apskatītu gaišpelēko sienas monolītumu, manam skatam pavērās dienasgaismas lapmas, līdz manu redzeslauku ierobežoja Artūra smaidošā seja. Viņš bija, manuprāt, acīmredzami neērtā veidā pārliecies pār mani, un viņa vecīgo, pelēcīgo acu skatiens un to dziļumā degošā dzirkstele šķita savādi atspoguļojamies aizsargbrillēs, ko viņš bija uzlicis.
"Klausies, kas ir sliktākais, ko tu kādreiz kādam esi šitā nodarījis?", es nenoturējos pavaicājis, taču smaidīgais vīrs atbildēja ar vien paklapēšanu pa plecu un novēlējumu atslābt. Neko gan daudz vairāk no viņa es negaidīju, Artūram, kura interesantais, dziļi personības pamatos balstītais skatījums uz lietām allaž ir padarījis viņu par labu sarunu biedru, pretstatā tiem bezmugrukaulniekiem, kuru domas par to vai citu ir atkarīgas no tava smaida platuma par konkrēto lietu stāstot, patika runāt par pilnīgi visu, izņemot darbu. Slikti, jo viņa klusciešana man tik vien līdzēja, kā ļāva veikt domu lidojumu par sliktāko iespējamo perspektīvu. Savādi, cik viegli mēs, bažu mākti, spējam kļūt par pesimistu paraugiem.
"Saki nu "aaaa"!", viņš klusā un pieklājīgā tonī nokomandēja, es paklausīju, cenzdamies pētīt pusmūža sejas mīmiku, grumbas pierē un, nedod dies, sagaidīt šausmās ieplestas acis, taču ar nelielu vilšanos secināju, ka vai nu mani cilvēku lasīšanas skili nav pienācīgā līmenī, vai arī rūdītā vilka profesionalitāte stāv pāri tādām cilvēcīgām vājībām kā emociju izrādīšana. Šķita, ka mūžību es pavadīju neziņā, līdz Artūrs izvilka no manas mutes slepkavīgā izskata skrāpīti un, slēptā sadistiskā priekā ieturot vēl pāris mirkļu pauzi, ierunājās: "Vispār, neizskatās, ka būs traki, nav viņš tik liels!", es klusībā uzgavilēju, ļaujot prieka vilnim apspiest manī nepatiku pret dzīvo personu vietniekvārdu attiecināšanu uz lietām, līdz doktors turpināja "vienīgi.. noanestezēt gan tur īsti nevarēs.." un es jutu ieplešamies acis vieglā panikā.
Kopš bērna kājas, kad vien sāku apmeklēt stomatologus, es allaž, centos veikt apmeklējamā daktera izvēli manas rūpīgās māmiņas vietā, konstanti savu ilkņu ārstēšanu uzticot sievietēm, taisnību sakot, tīri praktisku apsvērumu vadīts - es vēlējos saglabāt sev cerības uzvarēt tuvcīņā, ja tas būtu nepieciešams, un mukt, kur nu kājas mani nestu. Kopš padomiskās stomatoloģijas iestādes apmeklējumiem skolas gaitu pašos pirmssākumos, par kuru es biju pilnīgi pārliecināts, ka tieši zobārstu klīnika, nevis ČEKAS mītne ir tā briesmīgā māja uz Stabu ielas, par kuru visi runā, es biju iemācījies nešaubīgo dzīves mācību - tas, ko tavā mutē dara tie miesnieki, nemēdz būt nesāpīgi, tamdēļ mīļuprāt saglabāju drošu atkāpšanās ceļu. Līdz.. jā, tā sākas visas manas kļūdas.. līdz tā vai citādi manā dzīvē iepinās Artūrs, kura runas veids, patiesums, draudzība un iznesība man simpatizēja. Būtībā, doktoram A. piemita teju vai visas tās īpašības, kādas es augstu vērtēju džekos, un, ja ne teju divu desmitgažu lielā gadu starpība, viņš noteikti kļūtu par manu iecienītu alus iedzeršanas biedru. Protams, saprotot, ka "viņš tač ir tīri normāls vecis!" es nevarēju sevī atrast vairs nevienu patiesu argumentu, kamdēļ nepasūtīt ratā mazo, ļauno sievietīti, kuru par savu zobārstu dēvēju pirms tam, un nepārvākt šo nodarbi pie sportiskā pusmūžnieka. Jā, uz viņu neattiecas princips par drošu pārsvaru tuvcīņā, es zinu, taču mūsdienu anestēzijas brīnumi.. kas gan var noiet greizi? [šis teikums parasti liecina, ka esmu nonācis līdz kļūdas otrajai stadijai]
Ievilku elpu, saņēmu drosmi un izdvesu: "un ko tad mēs darīsim..??"
"Nu, tev nāksies paciesties. Vai arī es tevi varu durstīt, kamēr sanāks, bet es saku vēlreiz, neko daudz tas nedos..", viņš pēdējos vārdus nomurmināja, pētīdams no sazin kurienes izvilktu adatu, kuras apmērus varētu salīdzināt ar vecmodīgu mobīlo telefonu antenām, kaut manām bailēm, iespējams, bija lielas acis. "Tu taču nebaidies no adatām, vai ne?", viņš noprasīja?
Hell no, es varu atļauties tikai vienu fobiju un tā jau ir augstums, pie dirsas adatas! Taču doktors Hauss nedzirdēja manu iekšējo monologu, adatu sazin kur nobāza un priecīgs noteica: "Nu re, es zināju, ka tu pacietīsies! Tas nebūs ilgi!".
Nu, ja reiz tas nebūs ilgi.. Iekrampēju pirkstus roku balstos un pievēru spožās gaismas nogudrinātās acis. No manas galvas iekšpuses galvaskausā lauzās griezīgā skaņa, nāsīs iesitās degoša kaula smārds un sākontējais diskomforts vēl bija tīri paciešams, taču zoba bojātai daļai loboties nost un trīsuļojošajam urbim skarot veselās kaula šūnas, sāpes kļuva tikai negantākas. Sapratu, ka mana laika izjūta šādā brīdī var būt maldīga, tamdēļ atbrīvoju no krēsla žņaugšanas savu labo roku un tās rādītājpirkstu kopā ar fakuci [nekad neesmu zinājis, kā šo pirkstu pareizi nodēvēt] pieliku pie kreisās rokas arteriālā asinsvada, skaitot pulsa sitienus, kurus cerēju esam ap 70 minūtes laikā. Pulss, izrādās, ir līdzīgs aitiņām, kuras lec pāri žogam - es pamanījos iegrimt tādā kā transam līdzīgā stāvoklī, vienīgi asās sāpes manā apakšžoklī noturēja mani no galīgas aizplanēšanas, un sirdi sāka spiest aizvien lielāka nemiera sajūta, ritmisko sitienu skaitam sasniedzot septīto simtu. 10 minūtes un viņš vēl urba!!
Mana rīkle bija sausa kā Sahāras smiltis, mēle smeldza no piepūles, kādu tajā radīja atrašanās piespiedu neērtajā pozīcijā. Mazliet papletu plakstus, zem kuriem nekavējoties ielauzās spožās lampas nemīlīgi baltā gaisma, radot vāju analogu sāpēm, kas tobrīd plosīja manu nervu sistēmu. Pēkšņi šķita, ka esmu kļuvis kurls un pagāja vairākas sekundes, līdz aptvēru, ka Artūrs ir vienkārši izslēdzis urbi un norūpējies manī noraugās, "zini, te iet grūtāk nekā sākumā likās. Vajadzēja nākt ātrāk!", viņš pacilāti deva man nekam nederīgu pamācību, nomainīja urbja uzgali un ķērās pie darba no jauna.
Nepilnu pusstundu vēlāk es, viegli apdullis un ar galvā joņojošiem saraustītu atmiņu fragmentiem no nupat pārdzīvotā, spiedu roku brillēs, aizsargmaskā un halātā tērptam citplanētietim, uzvilku jaku un, tikai daļēji saprotot notiekošo, devos uz izejas pusi.
- Klau - viņš uzsauca - nebija taču tik traki, ne?
Sekundi apdomājos.
- Nē, bija, taču raksturu paaudzināju. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}