Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
P.S. Šķiet, ka tu esi bijis Itālijā vai Turcijā - tajā pirmajā mani ar' visu laiku suvenīru tirgoņi raustīja aiz rokas un ik pa brīdim pat dāvinaja visādus niekus, bet otrajā tikko pabija draudzene, viņu vnk centās nolaupīt...
tas klasiski dienvidu zemēm, kur nodrupušās sienās mēģini lasīt vēstures gaistošos rakstus, bet ielas tirgū vēršas, kad ēnas elpot sāk ļaut. vai dzirdi, kā viļņi krastā sit?