Mad artist's chamber

Man liekas pretīgi, kad kāds random vīrišķis mani nosauc par "sauli". Man tas liek domāt, ka cilvēks apzināti vai neapzināti grib ielauzties manā privātajā zonā. Jā, visādiem mīļvārdiņiem, iesaukām utt. ir sava īpašā zona, kura nav nekāda viesistaba, kur drīkst uzturēties dajebkurš. Iespējams esmu pārāk asociāla, bet mani šitāda runas maniere atgrūž, ja vien cilvēks nav jau gadiem ilgi pazīstams un tiešām kļuvis par tuvu draugu.

Vai es spētu atteikties no visa un braukt uz pasaules malu, lai nezaudētu pavedienu?
Jebkādas tik krasas pārmaiņas mani, godīgi sakot, biedē. Kaut arī man nebūtu ko zaudēt. Nav nekā. Tik izmisums, tizla bezjēdzības sajūta. Es varētu visam atmest ar roku. Bet vai es varētu tur izdzīvot? Pārāk daudz nezināmā un neskaidra.
Dzīve, kāpēc tu esi tik sarežģīta?
Es varu nekad vairs nesatikt šos cilvēkus un neuzzināt par viņu likteni... Un šī apziņa rada manī skumjas. Doma aizbēgt no visa skan vilinošāk.

Jā, esmu vēl dzīva (kaut arī dvēsele sen ir sapuvusi).
Tā ir vienmēr- kad dzīvē sāk notikt kaut kas sviestaini interesants, tad es pārstāju rakstīt, jo nespēju visu piefiksēt tik ātri un saprotami. Un tā paiet laiks un tas spilgtākais paliek tik atmiņās. Kaut arī būtu kāda lēta romāna vērts. Vismaz man liekas, ka es labprāt ko tādu pārlasītu savās vecumdienās. Tas būtu interesantāk nekā lasīt svešas dzīves, jo jūtas paliek kaut kur dziļajos prāta nostūros un līdz ar to ir lielāka realitātes sajūta.
Rakstīšana prasa daudz laika parasti. A kad dzīve rit savu pārāk strauju, dīvainu ritējumu, tad grūti apstāties. Tas ir mirklis. Mirklis, kas ātri nozūd, bet ilgi dzīvo cilvēku prātos.

Uzgāju vienu dikti jauki citātu:
— So what do vampires do, exactly?
— Well, actually, they suck.

Vakar saņēmu oficiālu papīru, kas apliecina, ka apguvu profesionālā fotogrāfa profesiju. Yeay! Jā, tas ir tik tāds posms. Viens no daudzajiem, bet tik un tā- yeay!
Patīkami, ka šī gala ceremonija nebija uber gara un nīkulīga. Viss pagāja mēreni ātri un jauki. Un gala atzīmes ar ir labas.
Tāpēc bij vērts iet svinēt.
Piedzēros jaukā draugu kompānijā. Drīzāk iedzēru, jo piedzerties līdz lidošanas kondīcijai man sanāca vēlāk, jau esot ciemos pie draudzenes, kur baudījām ļoti dīvainu feju dzērienu. Ar to es domāju uber jauko zaļo dziru- absintu. Bet mums pagadījās tāds jokains variants, kam nebij tik izteikta lakricas garša. Un tad es uzzināju, ka pastāv tāda lidošanas stadija, kad tu jūties kā skafandrā un nevari īsti nostāvēt uz kājām, visu laiku rēc par random lietām, trauki tiek šķaidīti uz visām pusēm un cukurs liekas visgardākā lieta ever. Pats dīvainākais ir tas, ka tev liekas, ka tu visu apzinies.
Un vēl es secināju, ka laikam nekad nesapratīšu to stereotipu par meitenēm, kas dzērumā grib rakstīt bijušajiem n stuff. Man liekas, ka tā ir visdīvainākā ideja, kas var ienākt prātā dzērumā. Citas dīvainas idejas un visādas random tobrīd rēcīgas sarunas, metaforas un atklāsmes gan nāk prātā, bet ne vēlme uz tāda veida tizlajām sarunām.
No rīta gan jūtos kā Renfīlds (tas, kas no Drakulas). Tāda šizīga sajūta. Mainīgs noskaņojums, bet uz mēreni flegmatiskās nots. Aizdomājos par viņa dīvaino barošanas ķēdes hobiju.
Interesants rīts...

Netiku. It kā loģiski.
Bet dikti liela cerība bij. Un tāpēc sanāca tāda pievilto cerību sajūta pēc tam.
Tas bij vakar. Visa diena tādā tizlā noskaņojumā pagāja.

Bet šon ir izlaidums. Meh...

Karstums ir neizturams! Pat naktī ir karsts kā ellē.
Pa dienu neizturēju un nogriezu pavisam īsus matus. Tagad knapi bizi var uzpīt. Jocīgi. Bet toties tagad ir ciešamāk.

Šodien beidzot noskatījos "Deep blue sea". Kaut kā donati ar tēju nepiešķīra šim pasākumam vairāk jautrības. Filma ir skumju, raudulības caurvīta. Kopumā nav slikti, brīžiem pat piemetas līdzjūtība un vājš raudiens. Un laikam es neesmu nevienu tik stipri mīlējusi, kā filmas varone, lai domātu par pašnāvību. Lab, domāt var vis kaut ko, bet tā nopietni gan nē. Kaut kā izdzīvoju pat visdraņķīgākos mīlestības brīžus.
Tiesa gan reizēm gribas iemest tādiem draņķīgiem cilvēkiem, kas varētu būt savā ziņā Fredija (bij filmā viens tāds tips) prototipi, ar kurpi pa galvu. Bet tas neko nemainīs. Viņi svēti ticēs savā upura lomā. Nafig tādus cilvēkus!
Un visbeidzot...

Sir William Collyer: What's happened to you Hester?
Hester Collyer: Love Bill. That's all.

Ko gan te var piebilst? Shit happens.

Prognozes ir visnotaļ pozitīvas. Tad jau cerēsim uz to labāko!
Vēl tikai pāris dienas pamocīties neziņā, uzēdot kādu arbūzu.

Šī bija patiesi izcila nedēļa! Maz gulēts, no agra rīta līdz vakaram zīmēts, gleznots un ir darīta vis kaut kāda cita interesanta figņa. Un kaut kā vairāk nekam citam laika nebij pieticis. Kaut arī vienubrīd bij pāris steidzami darbi jāizdara, kas arī bija veiksmīgi izpildīti.
Kopumā esmu vairāk vai mazāk apmierināta ar savu veikumu un cerams, ka tam būs pozitīvi rezultāti.
Bet tagad var atpūsties. Šon, jau atnākot mājās, atlūzu, tādā veidā atgūstot izpalikušās miega stundas.

Mākslinieciskā depresija? Kas tā tāda!
Bet jā... bišk ir.

It kā vis kaut kas ir noticis un varētu pastāstīt kā man gāja uzstājoties sestdien festivālā utt. Bet, manuprāt, tas ir tik gaužām garlaicīgi. Video izskatīti, bildes izrevidētas un izretušētas līdz vēmienam... Un kaut ko vēl brīvprātīgi rakstīt negribās. Kaut arī bij jauki utt. utjp.
Daudz svarīgāks notikums ir tas, ka esmu iesniegusi dokumentus LKA. Šis gan ir baigais ekšens! Vakar knapi gulēju pāris stundas, rakstot scenāriju (pirmo reizi mūžā). No rīta vēl kaut ko mēģināju dabeigt- ierakstīt diskā materiālus, kā rezultātā paguvu pēdējā brīdī sasniegt mērķi un tūdaļ sastapos ar diezgan lielu cilvēka rindu. Reģistrēšanas process bija ilgs un nedaudz stressains. Protams, nevarēja apieties bez īgnā personāla, kas laikam pastāv visās mācību iestādēs reģistrēšanas laikā. Vienubrīd bija pat absurdi, kad tante nosauca Profesionālo foto skolu par frizierskolu, mēģinot noskaidrot kur iepriekš biju mācījusies. Wtf?
Viss beidzās vēlāk par oficiāli noteikto laiku. Rezultātā šobrīd uz vienu budžeta vietu pretendē ap 6 cilvēkiem. Un gan šodien, gan rīt žūrija skatīs iesniegtos darbus. Kā man nepatīk gaidīt! Reāli nav ne jausmas kas būs. Brrr...

Vai, nu, man vajag jaunu tehniku vai arī nafig visu to foto un dizaina padarīšanu.

Atkal mani mocīja murgi. Aiziet gulēt 5cos no rīta, lai redzētu ko tādu... Labāk būtu palikusi nomodā.
Es kārtējo reizi saprotu, ka man vēl aizvien nav vienalga. Es vēl neesmu aizmirsusi. Mana sadragātā sirds joprojām sāp un es nezinu kā izraut to sasodīto ērkšķi. Man saka, ka viss būs labi. Bet kaut kā šajā kondīcijā galīgi tam vairs neticās. Ar laiku tu vienk mācies sadzīvot ar šīm sāpēm, jo saproti, ka tās būs tavs biedrs visa mūža garumā.

Man nepatīk vasara. Tas ir laiks, kad mēģinu noslēpties no saules, sutas, karstuma. Reizēm vien liekas, ka vajag milzīgu ledusskapi, kur patverties vasaras mēnešos.
Bet šodien... Kamēr es sēdēju laukā zem nojumes, baudot Brema Stokera "Drakulu", debesis aizklāja tumši mākoņi un tālumā sāka dārdēt pērkons. Sākās tāda lietusgāze! Es aiz laimes noliku grāmatu malā un skrēju dejot lietū, vienk skraidīt apkārt, lecot pa peļķēm un priekā kliedzot. Es dievinu lietu! Tas ir mans glābiņš.
Es tiešām ceru, ka šovasar līs biežāk.

Šon (t.i. jau vakar) bija lieliska diena! Par spīti sutai un viscaur sapistām kājām, kurām steidzami vajag rehabilitējošās procedūras.
Man atkal izdevās izrauties no sava krātiņa un aizbraukt uz Rīgu. Ak, kā man pietrūkst Rīgas! Es laikam esmu rīdziniece līdz dvēseles pirkstgaliem. Cik gaužām pretīgi un netīkami, ka mana pagaidu izsūtīšana ievilkās un tā pamatīgi. Bet šis ieraksts ir par ko citu.
Dikti jauki, kad liktens priecē ar maziem darbiņiem šad un tad. Kā arī ir gaužām jauki cilvēki, kurus var satikt ik pa laikam. Un tad es tveru šos mirkļus kā gaisu. Man nedaudz trūkst kompānijas. Un šon es beidzot atkal aizlaidu uz Rīgu, lai satiktu 2us foršus cilvēkus. Katrs pa savam foršs.
Žēl tik, ka neizdevās riktīgi izrunāties ciemojoties pie četriem uber mīļiem kaķīšiem. Vajdzēj skriet tālāk. Bet prieks par tikšanos bij tik un tā.
Un tas, kas bij ieplānots jau sen- izstādes atklāšanas apmeklējums. Jau iepriekš skolas gaiteņos mani bija ieinteresējusi interesanta reklāma un uzreiz iešāvās doma, ka noteikti jāaiziet uz Baibas Rubines foto izstādi. Un jāsaka, ka pasākums bij izdevies! Burvīga atmosfēra. Lieliski darbi. Un sarunas, malkojot gardo sarkanvīnu. Es dievinu šādus pasākumus! Tie ir tie mirkļi, kad patiesi baudu dzīvi.

Bija man kādreiz te blogs. Un vēl kaut kur. Bet tas bij sen un vairs nav patiesība.
Lietus noskaloja visus tekstus. Ja vien tas varētu noskalot arī brūces, kas iegūtas dzīves laikā.
Nav lemts.

Fonā skan filma par Edgaru Alanu Po. Pietiekami jauka, kaut arī varēja būt labāk.