Mad artist's chamber

Jā, esmu vēl dzīva (kaut arī dvēsele sen ir sapuvusi).
Tā ir vienmēr- kad dzīvē sāk notikt kaut kas sviestaini interesants, tad es pārstāju rakstīt, jo nespēju visu piefiksēt tik ātri un saprotami. Un tā paiet laiks un tas spilgtākais paliek tik atmiņās. Kaut arī būtu kāda lēta romāna vērts. Vismaz man liekas, ka es labprāt ko tādu pārlasītu savās vecumdienās. Tas būtu interesantāk nekā lasīt svešas dzīves, jo jūtas paliek kaut kur dziļajos prāta nostūros un līdz ar to ir lielāka realitātes sajūta.
Rakstīšana prasa daudz laika parasti. A kad dzīve rit savu pārāk strauju, dīvainu ritējumu, tad grūti apstāties. Tas ir mirklis. Mirklis, kas ātri nozūd, bet ilgi dzīvo cilvēku prātos.