26 Decembris 2012 @ 14:50
 
Pieskaries vēl nedaudz maniem krūtsgaliem, viegli paberzē ar īkšķi. Es guļu ar sastrādātām rokām, kuru virsu klāj ziemas smilšpapīrs, es vēl neesmu mazgājusies, ir auksti, un dzīve izdeldē manī arvien jaunus caurumus, audums kļūst plāns un caurspīdīgs, viss ir tik neizturīgs. Tikai tavas rokas kā virve, cieši savīta no izkaltušas zāles kumšķiem, piesien mani šai palojošajai realitātei.
 
+
 
26 Decembris 2012 @ 14:49
 
Mežs vienmēr guļ mums aiz muguras, tumšs un piesūcies atkušņu mitrumu. Reizēm es pamostos ap trijiem naktī un jūtu tā skatienu, urbjamies sev skaustā. Man šķiet, tas nogaida. Nogaida, kad mēs ar Aleksandru izmīlēsim visas mieles, kad nodegs visas apaļās alkšņa pagales un gaisā izbirs pēdējā zāģa skaidu sauja. Tad tas atrāpsies mums pakaļ ar savu tumši mitro krēslu. Izkausējot pēdējās sniega salas pavasarī, tas sasūcinās mūs savās sūnās, un pa virsu uzaugs mellenāji ar ērcēm un tumšzilām, sulīgām ogām.
 
+
 
26 Decembris 2012 @ 14:34
 
Aleksandra raupjais vilnas džemperis ir kā izkaltusi sūna mežā, kā ķērpji uz priežu stumbriem, spurains un piesūcies ar organisku smaržu. Dažreiz es ieraugu to, kā mēs novecojam. Kā laiks iegrauž mūsu pierēs rievas, kā āda kļūst mīkstāka, un viss kļūst ļengans, arī pati dzīve.
 
+
 
08 Novembris 2012 @ 12:43
 
Viņa sievai deguns ir kā kaut kādam putnam. Varbūt kā ērglim vai vanagam. Viņa ir ļoti smalka, maza auguma sieviete ar gaišiem, viļņainiem matiem un sīkām, asām ačelēm. Visa viņas būtība pauž kaut kādu mazliet biedējošu dzelžainību. Kad rudens sākumā eju pa ielu, uzvilkusi treniņbikses, sporta kurpes, žaketi un nosaitējusi kaklu ar garu, pelēku šalli, viņa nāk man pretī, stīvi sakopta faldētos svārkos un augstpapēžu kurpēs, ar saviem daudzajiem bērniem pie rokas. Manā prātā nomirgo ainas ar Viņa rokām uz mana auguma, aukstām, saraustītām un nervozām. Tobrīd uz ielas es apzinos, ka viņa nojauš- tas ir ierakstīts viņas pētošajās acīs. Sievas vienmēr zinot. Tomēr viņa vēl atsakās sev to atzīt,  kāda muļķīga iedoma- viņa nodomā. Varbūt vienmēr atteiksies. Tā tomēr ir vieglāk. Mēs paejam viena otrai garām, un es domāju par to aizu, kas mani šķir no viņas dzīves. Es nekad nebūšu tik slaida, es nekad nebūšu tik rūpīgi ģērbta, man nekad nebūs bērnu un mazbērnu, tās sajūtas, ka esmu piesējusi savu dzīvi sev klāt. Man vienmēr būs tikai Aleksandrs, un varbūt kādreiz mēs būsim laimīgi. Kādreiz, kad novecošana kļūs par neglābjamu apstākli, un dzīvei vairs nebūs citas perspektīvas, mēs savīsimies kopā kā sašķeterētas dzijas pavedieni un klusi dzīvosim savā puspārticībā.
 
+
 
06 Novembris 2012 @ 18:27
 
Reizēm Aleksandrs mani gultā apskauj. No aizmugures. Kā važās viņš apkļauj manus plecus un tur sava siltuma ielokā. Es ieelpoju koka skaidu smaržu kas plūst no viņa apģērba, pat miesas. Pārsvarā mēs klusējam. It kā klusums būtu tas pavediens, kas mūs spētu izvilkt cauri šai mūžībai. Tomēr dažreiz man liekas, ka es viņu lēnām saēdu. Kā ķirmji koksni. Padaru līdzīgu sev, padaru par praulu.
 
+
 
06 Novembris 2012 @ 18:01
 
No rītiem es pārvelku pār baltu kokvilnas naktskreklu vecu, cigarešu oglīšu saēstu halātu. Kafijas kannā vēl parasti ir vakardienas kafija, auksta un duļķaina. Es to dzeru, pielejot klāt kādu šļuku vāroša ūdens, rakstu melnā moleskine bloknotā vai pārskatu vecus žurnālus un grāmatas. Aukstums sulo iekšā mājā pa šķirbām vecajos logos. Līst. Kad esmu pārsalusi, eju uz veikalu. Pērku eko jogurtu, cepumus un dažreiz vīnu. Lēnām nākot mājās, es vēroju, kā šejiene guļ vēla rudens pusmiegā. Visu caurvij atsvešinātība. Zeme ir zaļganbrūna, meži piemirkuši, tālumā atbalsojas dobji lielgabalu dārdi. Pārnākot mājās, es beidzot uzvāru svaigu kafiju. Tā kopā ar cigareti atstāj manā mutē tumšu un siltu garšu. Saņemos iekurt krāsni. Laiks, es dažreiz atceros. Citiem cilvēkiem laiks paiet. Tomēr mans laiks ir sastindzis. It kā es dzīvotu gleznā. Ainava nekad nemainās. Vienmēr ir kails un tumšs rudens vai puteņos zudusi ziema. Vakarā es ielienu gultā, saritinos embrija pozā un salstot aizmiegu.
 
1 | +
 
04 Oktobris 2012 @ 11:15
 
Veci džemperi, cepumi un vīns. Tā esmu es. Un man piemīt kaut kāds savāds sīvums, kā zemesriekstiem.
 
+
 
03 Oktobris 2012 @ 12:35
 
Savādi ir dažreiz iedomāties, ka tu esi radusies, sajaucoties savu vecāku sulām. Ka māte tevi ir turējusi rokās un zīdījusi. Ka vecākais brālis ziņkārības pēc ir iebāzis savu pirkstu tev- kailam zīdainim- starp kājām. Ka vecmāmiņa ir mācījusi tevi peldēt, turot jūras viļņos uz rokām. Savādi ir domāt par to, kā kādreiz tev ir pieskārušies vīrieši. Par to sajūtu, kad tevī ir dzimumloceklis, par to neatkārtojamo un ne ar ko neaizvietojamo sajūtu.  Viņa rokas tavos matos, viņa elpa tev uz kakla, viņa tumšais skatiens, ielūkojoties tavās neaizvērtajās acīs. Un tad tu guli naktī viena gultā uz muguras. Tu esi slima un tev nav spēka, un tumsa ārā aiz taviem logiem ir tik auksta un drēgna, ka tu vari to sataustīt pat no savas gultas. Un tev ir pilnīgi vienalga, vai tu dzīvo vai mirsti tobrīd. Neviena vairs nav, īpaši tevis.
 
+
 
12 Janvāris 2011 @ 10:51
 
Pieķēru sevi ierakstām googlē bromazepam overdose. Bet tie nemaz nav mani pirksti uz tastatūras. Tie ir kaut kādi ērti atsvešināti. Tāpat kā informācija, ko es pārskatu vienaldzīgi. Bezpersoniskas suicidālās tieksmes.
 
 
15 Marts 2010 @ 13:43
 

Dažreiz man uzmācas vēlme pārtraukt. Pārtraukt kurināt krāsni ar šīm pēdējām, izmirkušajām pagalēm, kuras tāpat drīz beigsies. Vai aiziet un apmaldīties mežā. Kā reiz bērnībā, kad mani atrada pēc divām diennaktīm, aizklīdušu vienu vilciena pieturu tālāk. Toreiz es domāju, ka nomiršu. Cik savādi viegli es biju pieņēmusi šo ideju, sagumusi čupiņā pie koka stumbra. Un cik jocīgi bija izdzirdēt cilvēku balsis un saprast, ka laikam tomēr ne.

Šī eksistence šeit ir kā kopdzīve ar kādu, par kuru tu zini, kas viņš drīz mirs. Un tu nemitīgi mokies ar domām par to, kurā brīdī tas notiks, cik drīz, kurā vietā, vai tas būs gultā, un ko tu darīsi, kad tas tiešām notiks. Un tu šausti sevi par šiem jautājumiem, jo tie ir kaut kādi neķītri, un tu šausti sevi par to, ka patiesībā vēlies, lai tas notiku drīzāk, lai tas vienkārši vienreiz notiktu, un tev vairs nebūtu jāgaida, jājūt, kā sažņaudzas tava sirds katrreiz, kad tev šķiet, ka tu vairs nedzirdi viņa elpu, vai ik rītu, ieejot viņa istabā.

 
+
 
15 Marts 2010 @ 13:37
 
Viss aizvien ir tepat- dīkā stāvošās priedes un mūsu sausā bezskaņas mīla. Kaut kā sīvi lido putekļi saules piespīdētā gaisā, un mūsu dzimumakti jau atkal ir kļuvuši pārāk nogurdinoši. Tā, kā tas ir bijis vienmēr. Kā nomaksātas nodevas ķermeniskumam, sulas un sviedri, un tukšs gars.
 
+
 
10 Marts 2010 @ 14:56
 

Es viņam neko nestāstu- savam tumšmatainajam princim.
Es nestāstu, ka viņš vienkārši ir vienīgā man pieejamā alternatīva vientulībai, nekas vairāk. Un tomēr, kamēr viņš aizmidzis guļ manā gultā, es zinu, ka vēl nekad dzīvē neesmu bijusi vairāk viena kā te, tagad, viņa klātbūtnē. Bet es nestāstu. Es sēžu un vēroju, kā miegā cilājas viņa krūtis, un laiks paiet. Laukā slapstās tukšās dienas ēnas, un brīžiem tas šķiet notiekam jau 100 vientulības gadus. Dzīve ir tikai sapnis, no kura mēs esam aizmirsuši pamosties.

 
+
 
09 Marts 2010 @ 11:56
 
Viņš vienmēr aizmieg tik ātri un viegli kā bērns. Mans tumšmatainais princis. Pat dienas vidū pēc pāris smagām ieelpām viņš jau ir iegrimis snaudā, un viss viņa ķermenis ir tik vienaldzīgi brīvs un nesaistīts. Nesaistīts ar mani, nesaistīts ar dzīvi. Es sēžu un vēroju, kā tas pieder tikai viņam un viņa vēlmēm, kā tas tām pieder ar tik apskaužamu absolūtumu. Ja viņš būtu kāds cits, mani tas noteikti kaitinātu- šis savvaļas zvēra dabiskais vienaldzīgums, kas viņā ir iekodēts. Bet viņš nespēj mani kaitināt, nespēj likt man vilties. Ar šausmām es reizēm iedomājos, ka viņš ir kā daļa no manis, tāda daļa, par ko nekad nav spējis kļūt neviens cits. Mans tumšmatainais princis.
 
+
 
09 Marts 2010 @ 11:53
 
Sausā malka ir beigusies. Slapjas pagales vairāk kūp nekā deg, un es bezjēdzīgi urķējos krāsnī ar kruķi. Kad man apnīk meklēt sausas skaidiņas, lai kaut nedaudz pierunātu malku tomēr aizdegties, es vienkārši apsēžos uz grīdas ar vīna glāzi un pārbraucu ar plaukstām pār seju. Sāp acis, un esmu nogurusi. Reizēm nesaprotu, ko es te daru. Kāpēc atgriezos. Kāpēc tik ietiepīgi turpinu vilkt dienas šeit, kur visdrīzāk nekā (priekš manis) nav.  Varbūt tieši tādēļ. Varbūt tādēļ, ka šī zeme ir kā piesūkusies dēle, izrij visu ārā no tevis. Un ar laiku paliek tikai kaut kas izmisumam līdzīgs. Un trula dzīvotgriba. Tāda nesaprasta un pretrunīga dūmaka. Varbūt es patiesībā gribu nonākt līdz šim stāvoklim. Apmest savas dzīves bezjēdzīgo apli līdz galam. Līdz turienei, kur vairs nav vietas jaunībai un cerībām. Lai viss būtu skaidrs un tīrs, vienalga, kādā tonī, bet skaidrs un tīrs.
 
+
 
28 Februāris 2010 @ 22:51
 

Es viņam neko nestāstu- savam tumšmatainajam princim.

Es nestāstu, ka biju precējusies, patiesībā formāli joprojām esmu. Un tas ir vienīgais iemesls, kādēļ atgriezos.

Es viņam nestāstu, ka, kaut arī šķietami neesmu īpaši mainījusies, manas iekšas ir kā izlaistas caur veļasmašīnu. Viņam es joprojām esmu tā 12-18 gadus vecā meitene, mazliet pārāk klusa un ne īpaši sabiedriska, ar savām dīvainībām. Tā meitene, kuru viņš vienreiz atrada sadzērušos tusiņā kādā pirtī un nolēma uzgulties tai virsū, un viņa neko daudz neiebilda, jo bija pārāk pilnā un tā īsti neaptvēra. Un pēc tam viņš viņai nezkādēļ pielipa. Pielipa tā, it kā tas būtu pats dabiskākais uz pasaules.

Es viņam nestāstu, ka dzīvē mani pārsteidz tikai tas, cik vienkārši un stulbi notiek lietas. Dažreiz izbrīna.

Un es viņam nestāstu, kamēr viņš aizmidzis guļ manā gultā un es sēžu  krēslā, ietinusies lielā, sarkanā jakā, ka tobrīd domāju par to, cik patiesībā viduvēji gultā ir vīrieši, un es runāju par labākajiem eksemplāriem. Un mani jau tas īpaši netraucē. Parasti. Tikai dažreiz.

 
+
 
25 Februāris 2010 @ 12:13
 

Es izeju no mājas tikai tad, kad neglābjami gribas ēst.

Veikalā uz mani zvērīgi skatās kāda krievu meitene- сука- nepārprotami vēsta viņas skatiens. Uz brīdi samulstu, bet tad saprotu- viņasprāt esmu viņai nozagusi potenciālo vīru un bērnu tēvu. Un viņai droši vien ir zināma taisnība. Viņa pēta mani- manu nevērīgo, adīto ziemas micīti, ko esmu uzstūmusi pa virsu izpūrušiem matiem kā kaut kāda tīneidžeru pop/rok zvaigzne, seju bez kosmētikas, līdz galam neizpogāto mēteli un mūziku uz ausīm. Manā grozā tikai vīns, cepumi un pieklājības pēc piens un jogurts. Turpretī viņa savas acis ir rūpīgi apvilkusi ar melnu zīmuli un matus izbalinājusi un smuki izklājusi pār savu īso kažociņu. Man gribas pasmaidīt vai kaut kā pamāt viņai- tev taisnība, no manis patiešām nekā nav, kaut kāds spoks vai rēgs vien. Un mājās es izvilkšu vīna pudelei korķi, grauzīšu cepumus un cilāšu vecus mūzikas ierakstus. Un kaut kad es droši vien tādā veidā nokaltīšu kā nelaistīts istabas augs.

Vēlāk uz ielas man māj bērns, un viņa māte izplūst smaidā. Viņi ir no kaut kādas citas realitātes- es tobrīd nodomāju- no tādas, kur dzīvei piemīt jēga.

Man nevar būt bērnu.

 
2 | +
 
24 Februāris 2010 @ 20:53
 
Šodien uz ielas pēkšņi atcerējos, ka bērnībā domāju, ka cilvēks 25 gadu vecumā noteikti ir pieaudzis un stāv ar abām kājām stabili uz zemes. Bet tā nav. Nekas daudz jau kopš bērnības nav mainījies, tikai augstāks "piedrāzt" līmenis asinīs (un tas līzdīgi adrenalīnam palīdz tikt galā ar situāciju).
 
+
 
24 Februāris 2010 @ 20:50
 

Un, kad es dienas vidū pēc seksa guļu viņam blakus uz muguras tā diagonāli pāri gultai un smagi elpoju, un skatos griestos, man pretī raugās atņirdzies bezdibenis.

 
+
 
24 Februāris 2010 @ 13:02
 

Mans tumšmatainais pirncis. Viņš, kas ļauj dzīvei plūst kā upei.

Es droši vien varētu 100 reizes aizbraukt un atgriezties, un viņš joprojām būtu te. Ne gluži mani gaidot, bet neapzināti- jā, gaidot. Un viņš būtu ar mieru saskaldīt manu malku, dažreiz naktī miegā nevērīgi aplikt roku un pat pacensties pārāk ātri nebeigt. Un paciest, ja es pieņemtos svarā vai pārāk izkāmētu. Un varbūt tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka esmu visai klusa un mierīga, bez tā viņa krievu meiteņu skaļā temperamenta un kašķīguma. Un varbūt tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka sirds ir tumšs un noslēpumains atvars, kas, vienreiz kaut ko sevī ierāvis, vairs negrib laist ārā.

Mans tumšmatainais princis ar savu aizvien vēl slaido, viegli muskuļoto augumu. Viņš, kas ļauj dzīvei plūst kā upei- tālu, pa priekšu sev.

 
+
 
24 Februāris 2010 @ 11:23
 

Manu tumšmataino princi sauc Aleksandrs- man tas vienmēr ir šķitis ļoti cēls vārds, klasisks.

Viņš dzīvo ciema otrā galā, tur- aiz upes, pie šosejas. Atceros, rudenī es tur vienkārši aizklīdu pastaigā. Automātiski. Garlaicības un ziņkārības dzīta (elles suņi man aiz muguras, skaļi riedami dzenas pakaļ). Vispār jau man riebjas pastaigas, bet tā es tur attapos- stulbi blenžot uz viņa māju, uz viņa kailo, novītušo pagalmu.

Savu tumšmataino princi es pazīstu kopš 12 gadu vecuma. Kad pirms septiņiem gadiem braucu prom, es viņu vienkārši atstāju. Kad rudenī atgriezos, viņš joprojām tepat vien bija. Varbūt izdrāzis pusciemu vai vairāk, bet joprojām tepat.

Kad es aizeju pie sava tumšmatainā prinča, viņa vecmāmiņa mani baro ar plātsmaizēm un pārāk mīksti izvārītiem kartupeļiem. Viņa vienmēr ir domājusi, ka mēs apprecēsimies un saražosim viņai mazmazbērnus. Jau, kopš man bija 12. Viņa uzliek savu veco roku man uz galvas un smaida, savu veco, ar vaļīgu ādu un reljefainām asinsvadu līnijām klāto roku. Un tobrīd man ir kauns.

 
+