Dažreiz man uzmācas vēlme pārtraukt. Pārtraukt kurināt krāsni ar šīm pēdējām, izmirkušajām pagalēm, kuras tāpat drīz beigsies. Vai aiziet un apmaldīties mežā. Kā reiz bērnībā, kad mani atrada pēc divām diennaktīm, aizklīdušu vienu vilciena pieturu tālāk. Toreiz es domāju, ka nomiršu. Cik savādi viegli es biju pieņēmusi šo ideju, sagumusi čupiņā pie koka stumbra. Un cik jocīgi bija izdzirdēt cilvēku balsis un saprast, ka laikam tomēr ne.
Šī eksistence šeit ir kā kopdzīve ar kādu, par kuru tu zini, kas viņš drīz mirs. Un tu nemitīgi mokies ar domām par to, kurā brīdī tas notiks, cik drīz, kurā vietā, vai tas būs gultā, un ko tu darīsi, kad tas tiešām notiks. Un tu šausti sevi par šiem jautājumiem, jo tie ir kaut kādi neķītri, un tu šausti sevi par to, ka patiesībā vēlies, lai tas notiku drīzāk, lai tas vienkārši vienreiz notiktu, un tev vairs nebūtu jāgaida, jājūt, kā sažņaudzas tava sirds katrreiz, kad tev šķiet, ka tu vairs nedzirdi viņa elpu, vai ik rītu, ieejot viņa istabā.
Es viņam neko nestāstu- savam tumšmatainajam princim.
Es nestāstu, ka viņš vienkārši ir vienīgā man pieejamā alternatīva vientulībai, nekas vairāk. Un tomēr, kamēr viņš aizmidzis guļ manā gultā, es zinu, ka vēl nekad dzīvē neesmu bijusi vairāk viena kā te, tagad, viņa klātbūtnē. Bet es nestāstu. Es sēžu un vēroju, kā miegā cilājas viņa krūtis, un laiks paiet. Laukā slapstās tukšās dienas ēnas, un brīžiem tas šķiet notiekam jau 100 vientulības gadus. Dzīve ir tikai sapnis, no kura mēs esam aizmirsuši pamosties.
Es viņam neko nestāstu- savam tumšmatainajam princim.
Es nestāstu, ka biju precējusies, patiesībā formāli joprojām esmu. Un tas ir vienīgais iemesls, kādēļ atgriezos.
Es viņam nestāstu, ka, kaut arī šķietami neesmu īpaši mainījusies, manas iekšas ir kā izlaistas caur veļasmašīnu. Viņam es joprojām esmu tā 12-18 gadus vecā meitene, mazliet pārāk klusa un ne īpaši sabiedriska, ar savām dīvainībām. Tā meitene, kuru viņš vienreiz atrada sadzērušos tusiņā kādā pirtī un nolēma uzgulties tai virsū, un viņa neko daudz neiebilda, jo bija pārāk pilnā un tā īsti neaptvēra. Un pēc tam viņš viņai nezkādēļ pielipa. Pielipa tā, it kā tas būtu pats dabiskākais uz pasaules.
Es viņam nestāstu, ka dzīvē mani pārsteidz tikai tas, cik vienkārši un stulbi notiek lietas. Dažreiz izbrīna.
Un es viņam nestāstu, kamēr viņš aizmidzis guļ manā gultā un es sēžu krēslā, ietinusies lielā, sarkanā jakā, ka tobrīd domāju par to, cik patiesībā viduvēji gultā ir vīrieši, un es runāju par labākajiem eksemplāriem. Un mani jau tas īpaši netraucē. Parasti. Tikai dažreiz.
Es izeju no mājas tikai tad, kad neglābjami gribas ēst.
Veikalā uz mani zvērīgi skatās kāda krievu meitene- сука- nepārprotami vēsta viņas skatiens. Uz brīdi samulstu, bet tad saprotu- viņasprāt esmu viņai nozagusi potenciālo vīru un bērnu tēvu. Un viņai droši vien ir zināma taisnība. Viņa pēta mani- manu nevērīgo, adīto ziemas micīti, ko esmu uzstūmusi pa virsu izpūrušiem matiem kā kaut kāda tīneidžeru pop/rok zvaigzne, seju bez kosmētikas, līdz galam neizpogāto mēteli un mūziku uz ausīm. Manā grozā tikai vīns, cepumi un pieklājības pēc piens un jogurts. Turpretī viņa savas acis ir rūpīgi apvilkusi ar melnu zīmuli un matus izbalinājusi un smuki izklājusi pār savu īso kažociņu. Man gribas pasmaidīt vai kaut kā pamāt viņai- tev taisnība, no manis patiešām nekā nav, kaut kāds spoks vai rēgs vien. Un mājās es izvilkšu vīna pudelei korķi, grauzīšu cepumus un cilāšu vecus mūzikas ierakstus. Un kaut kad es droši vien tādā veidā nokaltīšu kā nelaistīts istabas augs.
Vēlāk uz ielas man māj bērns, un viņa māte izplūst smaidā. Viņi ir no kaut kādas citas realitātes- es tobrīd nodomāju- no tādas, kur dzīvei piemīt jēga.
Man nevar būt bērnu.
Un, kad es dienas vidū pēc seksa guļu viņam blakus uz muguras tā diagonāli pāri gultai un smagi elpoju, un skatos griestos, man pretī raugās atņirdzies bezdibenis.
Mans tumšmatainais pirncis. Viņš, kas ļauj dzīvei plūst kā upei.
Es droši vien varētu 100 reizes aizbraukt un atgriezties, un viņš joprojām būtu te. Ne gluži mani gaidot, bet neapzināti- jā, gaidot. Un viņš būtu ar mieru saskaldīt manu malku, dažreiz naktī miegā nevērīgi aplikt roku un pat pacensties pārāk ātri nebeigt. Un paciest, ja es pieņemtos svarā vai pārāk izkāmētu. Un varbūt tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka esmu visai klusa un mierīga, bez tā viņa krievu meiteņu skaļā temperamenta un kašķīguma. Un varbūt tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka sirds ir tumšs un noslēpumains atvars, kas, vienreiz kaut ko sevī ierāvis, vairs negrib laist ārā.
Mans tumšmatainais princis ar savu aizvien vēl slaido, viegli muskuļoto augumu. Viņš, kas ļauj dzīvei plūst kā upei- tālu, pa priekšu sev.
Manu tumšmataino princi sauc Aleksandrs- man tas vienmēr ir šķitis ļoti cēls vārds, klasisks.
Viņš dzīvo ciema otrā galā, tur- aiz upes, pie šosejas. Atceros, rudenī es tur vienkārši aizklīdu pastaigā. Automātiski. Garlaicības un ziņkārības dzīta (elles suņi man aiz muguras, skaļi riedami dzenas pakaļ). Vispār jau man riebjas pastaigas, bet tā es tur attapos- stulbi blenžot uz viņa māju, uz viņa kailo, novītušo pagalmu.
Savu tumšmataino princi es pazīstu kopš 12 gadu vecuma. Kad pirms septiņiem gadiem braucu prom, es viņu vienkārši atstāju. Kad rudenī atgriezos, viņš joprojām tepat vien bija. Varbūt izdrāzis pusciemu vai vairāk, bet joprojām tepat.
Kad es aizeju pie sava tumšmatainā prinča, viņa vecmāmiņa mani baro ar plātsmaizēm un pārāk mīksti izvārītiem kartupeļiem. Viņa vienmēr ir domājusi, ka mēs apprecēsimies un saražosim viņai mazmazbērnus. Jau, kopš man bija 12. Viņa uzliek savu veco roku man uz galvas un smaida, savu veco, ar vaļīgu ādu un reljefainām asinsvadu līnijām klāto roku. Un tobrīd man ir kauns.